This was your mother - Paul Simon

Well, I’m standing on the corner of Lafayette

State of Louisiana

Wondering where a city boy could go

"Pirms precēšanās tev noteikti ir jāspēj atbildēt uz jautājumu – vai tu gribi no šīs sievietes bērnus?" – tāds bija viens no manas Omammas spārnotajiem teicieniem. Vēlāk es nodomāju – jā, gluži pareizi, tas ir vienīgais īstais kritērijs pēc kā ir jāvadās, iestūrējot laimīgajā laulības ostā. Skaistums, sekss, nauda, ideju un domu kopība, jā, arī pate mīlestība – viss tas ir otršķirīgi salīdzinājumā ar šo vienu galveno nosacījumu. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – viss var pāriet, bet bērni vienmēr paliks. Es gan savā mūžā neesmu dabā saticis tādu cilvēku, kas piekristu šim uzstādījumam. Ieskaitot manu paša kundzi. Tomēr tieši no tā es vadījos, kad man bija jāpieņem šis ne pārāk vienkāršais lēmums – precēties vai nē.

Es jau biju piemirsis šīs savas pārdomas, ar kurām biju nokāvies pirms 33 gadiem. Te negaidīti viens mans kolēģis gribēja nodemonstrēt Business Analythics risinājumu, un parādīja video, kur kāda kundze, kas jau bija labi gados – tā ap 40, bija nolēmuse, ka ir laiks tā kā precēties, tā kā bērnus dzemdēt. Viņa to apsprieda ar savu vecmāmiņu, kas apstāstīja, cik laika ir nepieciešams, lai sapazītos, veiktu izvēli, apprecētos, ieņemtu bērnu un beigās arī dzemdētu to. Viņa, kā jau mūsdienu cilvēks, sastādīja laika grafiku, un saprata, ka process noteikti ir jāpasteidzina, jo viņa ir mazākais kādus 5 gadus par vecu tradicionālajam ciklam.

Nu, tad meitene ķērās nopietni pie darba. Negribas šeit visu detalizēti atcerēties, jo, lai to visu puslīdz loģiski nokomentētu, man ātri būtu jāizskrien cauri augstskolas zinībām. Ja ne visām, tad vismaz Sarežģītu optimizācijas uzdevumu kursam noteikti. Tāpēc šeit tikai pieminēšu, ka sākumā tika izmantota statistika – viņa saprata, cik Filadelfijā, kur viņa dzīvo, var būt viņai atbilstošu partneru. Tad, kur tos meklēt, kā vērtēt – tika izstrādāta speciāla punktu sistēma, kur tika updatetota pēc katra virtuālā vai fiziskā kontakta ar kandidātu. Īpaši patika vieta, kur viņa, atlasījuse optimālo tipu, negaidīti zaudēja kādai konkurentei, kuras priekšrocības bija „jaunība, muļķība un patika smieties par visu, kas liekas jautrs līgavainim”. Nu, mūsu meitene šeit ne mirkli nesamulsa, bet izveidoja 10 atšķirīgus profilus internetā, kuri tika mainīti atkarībā no tēviņa rakstura. Vienīgi drusku grūti esot bijis pārāk neattālināt šos raksturus no oriģināla, lai vēlāk nerastos problēmas, kad bija jāstājas kontaktā.

Visu šo darbu, protams, cilvēks pats nevar paveikt, jo potenciālo līgavaiņu skaits svārstījās tā ap 1200. Tāpēc viņa izmantoja biznesa analītikas programmatūru, kas ļāva izdalīt kritērijus, piešķirt tiem svara punktu, ranžēt un salīdzināt. Beigās mūsu meitene apprecējās, un viņa varēja lepni demonstrēt sava pirmdzimtā bildes.

Varat tikai iedomāties, cik nožēlojami es jutos, kad salīdzināju visu šo uz mākslīgā intelekta balstīto lēmuma pieņemšanu ar savu pieticīgo uzstādījumu – vai tu gribi no šīs sievietes bērnus? Vienlaicīgi man uznāca dīvainas ilgas pēc romantiskas iepazīšanās un sanākšanas kopā, kas nebalstās uz zinātnisku atlasi vai arī viena, kaut arī nopietna, kritērija pacelšanu visaugstākajā pakāpē. Cilvēki taču pārstās būt cilvēki, ja darīs to zinātniski. Es jau arī pavisam noteikti neapprecējos tikai un vienīgi domājot par pēcnācējiem dzimtas turpināšanai. Drīzāk tas bija tikai papildus tiem 3 pazīšanās gadiem, kad mēs gājām uz randiņiem, braucām uzdzīvot uz jūriņu vai vienkārši mīlējāmies tur, kur bija iespējams to darīt. Jā, tas tik bij’ laiks!