Говорят, мы бяки-буки – Бременские музыканты
„Вот тут у меня карта пошла” – nodomā vjetnamiešu meitene. Viņas priekšā ir nostājies milzīgs – vairāk platumā kā garumā – cilvēks ar veselu kaudzi dažādu draņķu preču rozā. Ūdens, sula, dažādi našķi un konjaks. Prieka pamatā ir tieši pēdējais priekšmets, jo te ir iespējams visādi izdarīties. Konjaka cena var būt visdažādākā. Pagaidām izsituse visus to niekus, un, smaklējuse maisiņu, meitene domā, cik prasīt par alkoholu. Vēlreiz paskatās svešiniekam sejā. Viņam piere ir norasojuse ar sīkām sviedru lāsītēm, liekās, ka viņu kaut kas nomoka. Davai ka paprasīšu 1000 kronas. Kaut kas mainās vīrieša skatienā, vai tikai viņš nepaskatījās uz durvīm? Tad viss zaudēts. Cena ātri tiek nomainīta uz 500 kronām bet kopējais pirkums ir ap 700.
Tas ir ap 28 eirām – dārgi – es nodomāju. Tomēr nav pāri tūkstotim, kā likās pirmajā brīdī. Lieta tāda, ka vēl tikai pusstundu atpakaļ man piedāvāja The Wall vinilu par 1200 kronām. Man tas likās pārāk dārgi, un es atteicos. Dīvainākais tajā stāstā bija tas, ka plate izskatījās tikko iespiesta, bet atplēsta burtiski šodien. Paskatījos vēl arī citas lietas, un nolēmu – nesteigšos. Cenas šeit liekās pārāk kodīgas. Laba cena ir tikai ABBA Arrival – ap 5 eirām. Pētu disku. Lai arī tā vāks stipri apdilis, vinilam pašam skrāpējumu nav. Plate ir tīra un smuka. Nav arī acīmredzamu deformāciju. Varētu ņemt, bet tad ieraugu, ka to nav kāds bagāts rads atsūtījis no Zviedrijas – stūrītī ar maziem burtiņiem ir uzraksts čehiski. Nē, tāds hokejs man nav vajadzīgs! – nolemju es, un pagriežos uz izeju.
Izgājis uz ielas, es saprotu, ka atkal ir sācies TAS. Vakar es restorānā pasūtīju pikantus meksikāņu ēdienus, tajā skaitā mīklā ceptus halapeņjo piparus. Tad viss bija labi, bet naktī šo piparu, vai arī kādas citas komponentes dēļ es dabūju skriet uz tualeti, lai podā izvirstu ugunīgu lavu. Šausmīgi! Vienīgi no rīta situācija normalizējās, un es pat spēju drusku iemigt.
Šodien pēc noslēguma sesijas, kad es devos klaiņot pa pilsētu, es jutos pat dikti sprauns. Vienīgi drusku kretinēja, ka nedaudz sāp kakls – tas no auksta alus dzeršanas iepriekšējā vakarā. Man uzdevums ir sameklēt divus vinila veikalus, kurus es biju nogūglējis vēl Rīgā būdams. Diemžēl drīz sapratu, ka ne sūda es neatradīšu, jo visas norādes es biju ieguvis no Hilton Old Pragues viesnīcas, kamēr es pats mitinājos pavisam citā šīs ķēdes būdā.
Nuja, sapratis šo vienkāršo faktu, es nolemju meklēt vienu no veikaliem „no otras puses” – es biju ielāgojis, kā tas pozicionējas pret Kārļa tiltu. Vienīgi diena ir apmākusies, un pa vidam es vēl iebrienu krogū ar dīvainu nosaukumu Nostalģija, nedaudz iestiprināties. Īsāk sakot, es apmaldījos – nekādi nespēju atrast upi, kas ir pilnīgi nepieciešams, lai varētu nofiksēt Kārļa tilta atrašanās vietu. Izblandījies krustām šķērsā, un vairākas reizes čerez ņemogu ielauzies pavisam svešu krogu tualetēs, lai atbrīvotos no kāpjošā spiediena, kas šajā alus paradīzē ir katra iebraucēja pastāvīgais sabiedrotais, beigās atronu Kārļa tiltu.
To paveikt man palīdzēja Ļeņins... vai varbūt Zoščenko – man ir grūti to izšķirt. Lieta tāda, ka es atcerējos kādu Zoščēnko stāstu par proletariāta vadoni, kurš veiksmīgi uzgāja dravu, vērojot, kurp lido bites. Es uzmanīgi vēroju, kurās ielās ir čum tūristu, un tā, izmezdams vēl pa kādam līkumam, beigās nonācu uz Kārļa tilta. Tālāk viss vienkārši – mana redzes atmiņa ir iekaluse veikala atrašanās vietu, un drīz es jau esmu tur. Vienīgi viss likās tik dārgs, tik dārgs, ka es aizgāju prom.
Šeit acīmredzot sāka darboties kādi augstāki spēki, kuri pilnīgi noteikti nesimpatizēja man – varbūt drīzāk čehiem. Izgājis no veikala, es sapratu – ja es netikšu uz tualeti piecu minūšu laikā, es tālāk iešu ar brūnām kājām – spiediens manā zarnu traktā uznāca spēji un uzstājīgi. Es ar vienu acu vēroju savu globālo pozīciju, bet pats gudroju, kur un kā es mazgāšu drēbes, kad es aptaisīšos, un ko es rīt vilkšu mājās braucot. Tualešu te nav, krogu arī – atrodos bulvāru rajonā. Ar neticamu gribas spēku izdodas pārvarēt pusceļu, tad vēl pusi no puses.
Viesnīca jau tuvu, bet man pa rokai gadās neliels veikaliņš, kur pārdod visu, kas, manuprāt, ir nepieciešams, lai ārstētu manu traumēto organismu. Nuja, vjetnamiešu meitene kasē no sākuma nosauc man tādu ciparu, ka man pēkšņi viss spiediens pazūd kā nebijis, un es sāku prātot, kādas alternatīvas man ir iespējamas. Tomēr šķībacainā meitene ātri apjauš savu kļūdu, un es, samaksājis augstāko pieļaujamo cenu par man nepieciešamajiem produktiem, ar pēdējiem spēkiem pārvelkos viesnīcā.
Kas notika tualetē, labāk nestāstīšu. Pēc tam es ilgi un laimīgi sildos vannā, reibinādamies ar konīti, kas izrādās tīri pieklājīgs – mazākais par to cenu. Tagad mani ir pārņēmis patīkams siltums – nekur doties vairs negribas. Es esmu slinks kā zābaks.
Komentāri
Ierakstīt komentāru