On An Island – David Gilmour

Remember that night,

The warmth and the laughter

Candles burn...

Ja var ticēt krieviem tad, lai uzvārītu putru, ir nepieciešama gan pati putra, gan arī sāls. Jebkurai lietai ir savs pamats, un vēl kaut kas īpašs, kas to padara par unikālu. Mākslā tas viss, saprotams, ir daudz sarežģītāk. Ir ļoti daudz mākslinieku, kuri ir pietiekoši labi, bet viņiem visiem kaut kā pietrūkst, lai mēs tos atzītu par ģeniāliem. Vienlaicīgi dažkārt gadās redzēt absolūti trakos, kuriem ir fantastiskas idejas, bet tās līdz mums parasti nenonāk, jo liekas pārspīlētas, trakas – vienkārši prātam neaptveramas. Vajadzīgs saprātīgs līdzsvars, bet kur gan tādu ņemt?

Ja turpinām domāt kategorijās putra-sāls, tad, piemēram, bītliem, Lenons bija sāls, bet Pols, Džordžs un Ringo viss pārējais, kas putru padarīja par debesmannu. Vēlāk klausoties Lenona solo diskus, mani nepamet sajūta, ka tie ir pārāk nervozi, gandrīz psihiski. Ai, kā Džonam pietrūka Pola! Vienlaicīgi nevar nepamanīt, ka sākumā Makartnija un Harisona mūzika, kas acīmredzot vēl atradās Džona ietekmē, ir izcila, bet tālākam vienkārši pietrūka sāls.

Ja runājam par Pink Floyd, tad viņu klasiskajā sastāvā sāls bija Rodžers. Viņš bija tas, kas viņu mūziku no vienkārši labas pārnesa klasē „ģeniāli”. Jā, protams, bez Gilmora Voterss nespēja būt tas, kas viņš gribēja būt – pats labākais. Tomēr daudz sliktāk tas atspoguļojās uz pašu Gilmoru. Lūk, te viņš ir, ar atpazīstamāko balsi pasaulē no Dark Side of the Moon, un emocionālāko ģitāru, kādu mēs vien varam iedomāties. Cilvēks, kurš ir radījis daudzus fantastiskus gabalus kā, piemēram, Comfortably Numb, bet kurš nespēj paveikt ko vairāk virs līmeņa „labi”.

Kad es sāku klausīties Deivida albumu On An Island, es biju nozvērējies mēģināt šo disku uztvert kā neatkarīgu ražojumu, abstrahējoties no citām lietām mūzikā, vispirmām kārtām no Pink Floyd. Diemžēl tas nav iespējams – es to sapratu pēc pirmajām desmit sekundēm. Gilmors nav spējis aiziet no Pink Floyd līdzīgi kā Plānts no Led Zeppelin savā diskā Raising Sand. Gilmors paliek pieķēdēts pie Pink Floyd mūzikas koncepta – no tā viņš nespēj vai nevēlas tikt nost. Ir saprotams, ka Deivids ir ļoti centies radīt ko īpaši labu, jo, iespējams, otras tādas iespējas vairs nebūs – gadi. Un disks nav sanācis slikts, bet mēs tomēr nedzīvojam 80-to sākumā, kad šis tiktu novērtēts kā izcils. Lai paveiktu ko patiešām ievērības cienīgu, Deividam bija jāriskē, jāriskē traki kā Rodžeram, piemēram. Tomēr priekš tā viņam vai nu pietrūka drosmes, vai arī viņš vienkārši centās, cik vien labi iespējams paveikt to, ko vislabāk prata.

Kādreiz bija tāda grupa Uriah Heep. Vienu laiku 60-tajos viņi bija nemaņā populāri ar tādiem gabaliem kā July Morning vai Easy Livin’. Viens no grupas dalībniekiem Henslijs vēlāk sacepa albumu Proud Words On A Dusty Shelf. Tas nebija slikts, bet pasaule bija izmainījusies, un, ja gribēji uz ko pretendēt, bija nepieciešama savādāka – jauna mūzika. Kens to vienkārši nespēja. Līdzīgi man liekas ar On An Island. Jā, tas ir labs – un tikai.