Dienasgrāmata

  Putins nāk klajā ar “vēstures” interpretāciju: “Ukraina nav valsts, Ukraina ir teritorija. Ukrainas valstiskums iespējams tikai Krievijas sastāvā”.   Krievija koncentrē pie Ukrainas robežas karaspēku. Putins tiekas ar Sji Dzjiņpinu Olimpiādes atklāšanas laikā Putins atzīst “tautas republikas”. Katrs solis izriet no iepriekšējā, rezultāts bija zināms jau pēc pirmā soļa; trešais atbildēja uz jautājumu “kad?”, bet pēdējais jau bija kā pēdējā nagla zārkā. Ar prātu to visu var saprast, bet noticēt? Godīgi sakot, arī man tas šķita neiespējams scenārijs. Šorīt pamodos piecos, un blandoties pa Tīmekli, nejauši uzdūros BBC ziņās, ka Kijevā notikuši vairāki sprādzieni. Vai tiešām sākas? Jā, pošlo, pojehalo. Putina draudu pilnā uzruna, kā arī ziņas no “Meduza” – Krievija ir sākusi karu. Es vienmēr esmu lielījies, ka spēju loģiski domāt, ka krīzē manas spriestspējas pastiprinās (to apliecina dažādi testi, ko veica mana kādreizējā darba vieta), bet šodien es jūtos apstulbis. Tīri mehā

 Nesen kāds ģīmjgrāmatas lietotājs ielika poustu ar parakstu “I have a dream”. Tas varbūt nebija tik smeldzīgs kā Mārtinam Luteram Kingam, bet arī tam bija pretenzijas uz ko lielu, proti, uz skaisto. Pēc tā man ir pat kauns atzīties, ka man arī vienmēr ir bijis sapnis, pareizāk sakot, sapnītis. Vienīgi mani sapņi vienmēr ir bijuši tik nožēlojami sīki, ka man ir pat neērti atzīties. Lieta tāda, ka man, uzaugušam attīstīta sociālisma apstākļos, bērnībā gribējās tikt pie džinsiem. Tas bija kristāltīrs manas bērnības sapnis. Džinsi šķita kaut kas tik foršs, tik superīgs... Ja man tādi būtu, es noteiktu pārtaptu par pavisam citu cilvēku. Es vairs nebūtu nožēlojams lūzeris, kāds es arī biju; es dzīvē paceltos – varbūt mani pat sāktu ievērot meitenes... Vispār paši pirmie džinsi man bija salīdzinoši agri. Tie bija Polijā ražoti ar firmas birku “Šarik”. Tomēr to var uzskatīt par tādu kā aizvēsturi – tad tās man bija vienkārši ērtas bikses ar baigi čum kabatām. Vajadzība pēc īstiem džinsiem

 Jūs, protams, smiesieties, bet es šodien pabeidzu rakstīt romānu. Es nerakstu ātri, un tam ir labs iemesls – negribu, ka man aptrūkstas ko rakstīt. Ideju man ir maz, un, lai arī esmu salīdzinoši cienījamos gados – jau pēc 60 – dzīves pieredze man ir gaužām nabaga. Es vienmēr esmu centies izsargāties no piedzīvojumiem, īpaši tādiem, kas varētu man beigties “vēziski”. Tāpēc īsti nav par ko rakstīt. Bet rakstīt vajag, jo ko gan citu darīt pensionāram, kurš neko neprot? Nedarīsi neko – nosprāgsi. Tā arī šis darbs ir tapis – vairākos piegājienos – viss kā pieklājas. Amizanti, ka ideju man piespēlēja “Literārajā Akadēmijā” vai rakstnieku-amatieru kursos. Tur tika dots uzdevums atrast trīs lietas vai īpašības, kas katram nepiemīt, un pēc tam uzmest stāstiņu pirmajā personā. Vispār “pretējās īpašības” bija jānosauc kādam citam – mūs visus sadalīja pa pāriem. Bet, tā kā mēs grupā bija nepāra skaits dalībnieku, tad vienam (protams – tas izrādījos es) vajadzēja šo vingrinājumu izspēlēt pašam a