Чёрный ветер – Аквариум

Но не купишь судьбы в магазине,

Не прижжешь ей хвоста угольком;

Моя смерть ездит в черной машине

С голубым огоньком.

Ir viena īpašība cilvēkos, kuru es nevaru ciest vairāk par citām – tā ir lielība. Vispār, godīgi sakot, es visvairāk to nevaru ciest pats sevī. Es visādi cenšos no tās atbrīvoties, bet man nekādi neizdodas. Jau bērnībā man gribējās nest uz skolu visādas mantas no mājām, lai varētu palielīties, kā man visa tikai nav. Es, protams, nevarēju sacensties ar kādu citu savu klases biedru, kuram senči bija lieli šiškas, un kurš nesa uz šulli visādus hlamus – sākot ar japāņu mikro rāčiņiem un beidzot ar kožļenēm, kuras meta gaisā, lai uzjautrinātos par ņurcekli, kas radās viņa klases biedriem cīnoties par tām. Es parasti nesu uz skolu grāmatas, jo nekā cita jau man tāda nebija ar ko palielīties. Neba jau es tur nesu „Karš un miers”. Sencis krāja visādas humora grāmatiņas, kas visbiežāk bija vācu valodā – bet karikatūras jau nebija grūti saprast. Ar tām tad arī lielījos.

Vēl dikti bija modē stāstīt visādus piedzīvojumus un atgadījumus, un es, vēlēdamies paspīdēt, dažkārt „ņēmu vārdu” vēl pats nezinot, kādus makaronus es plānoju karināt pārējiem uz ausīm – tas bija jāizdomā na xodu. Dažkārt sanāca muļķīgi sapīties savās fantāzijās, un tad mani apņirdza, skandējot „lielīb’ naudu nemaksā, piedirs’ bikses – izmazgā!” Jā, tādu lietu es dikti nemīlēju, un skatījos, kādas ir iespējas iekaustīt apvainotāju. Bet nelaime jau bija tā, ka to skandēja visi.

Es nesen šeit sāku lielīties, cik es esmu laimīgs cilvēks, cik man viss labi. Nākamajā dienā es aizklumzāju uz peldbaseinu, pusstundiņu papeldēju, pasēdēju saunā un iznācu no tās iestādes bezmaz vai kā invalīds. Tas ir, ne jau uzreiz tāds. Man ir tāds paradums pēc treniņa (ak Dievs, cik smalks vārds!) izdzert kausu alus, lai kompensētu orgānismam par sagādātajām ciešanām. Sūcot alu, es ievēroju, ka man brīžiem savelk muguru. Tas nevar būt! – es pie sevis domāju, pēc saunas nekad nekas tāds nenotiek. Tomēr, pārnācis mājās, saprotu, ka paliek arvien sliktāk. Beigās jau naktī, kad man savajadzējās uz tualeti, es saprotu, ka viss ir pakaļā – es nevaru apsēsties uz poda – man burtiski lauž krustus. Pēc atkārtotiem mēģinājumiem man izdodas nokrist uz poda un nokārtoties – es vairs nevaru apgalvot, ka viss ir pakaļā, jo laba tiesa iznāk ārā. Tomēr es sastopos ar citu problēmu – es nevaru ar tualetes papīru sasniegt to vietu, kam tas ir paredzēts. Tomēr cilvēks ir atjautīga būtne – es vienkārši ieeju dušā.

Viena lieta man tagad ir skaidra – rīt uz darbu iet es nevarēšu – tur nav dušas. Sasmērēju muguru ar sazinkādiem geliem, uzvelku jūrnieka kreklu un adītās villas zeķes, un gudroju, ko lai tagad iesāk. Beigās daru to, ko es spēju – guļu uz muguras un klausos muzonu līdz izlādējās baķorka zilo zobu austiņās. Aiziet pēc tām ar vadu, ir tikpat sarežģīti kā aizlidot uz Mēnesi – nav galīgi neiespējami, bet tomēr nereālistiski.

No rīta mani Ingrīda apgādā ar visu nepieciešamo dzīvei gultā. Galvenais – iesprauž kompja vadu rozetē zem tās. Es pats nespēju tik tālu noliekties. Diena paiet normāli – cenšos pa druskai strādāt, cik tas ir manos spēkos. Kad mans ass sāk pārāk smelgt – smērējos. Geli man ir divu veidu, bet jūtami labāk nepaliek ne pēc viena no tiem. Pēcpusdienā izlasu internātā, ka šādu ķibeļu gadījienā vajagot vingrot. Droši vien ir kaut kādi speciāli vingrinājumi – prātoju. Beigās nolemju veikt parasto muskuļu iesildīšanu, ko daru sporta zālē (t.i. reizēs, kad man neticamā kārtā ir izdevies piespiest sevi tādu apmeklēt). Es biju pārliecināts, ka nespēšu paveikt ne locekļa, bet brīnumainā kārtā lēnā garā gandrīz viss ir izpildāms, un es jūtos gandrīz vesels. Vienīgi es nespēju valstīties uz muguras – tad mani tūlīt piemeklē neparasti asas sāpes. Tomēr kopumā jūtos labi, nolamāju sevi par stulbumu, un sataisos nākamajā dienā uz darbu.

Šorīt sajūtas ir vēl sūnainākas kā vakar. Mēģinu atkal vingrot, bet orgānisms acīmredzot ir jau gatavs šādai viltībai – gandrīz neko nespēju paveikt no tā, ko varēju vakar. Vienalga es esmu nolēmis, ka šodien es negulēšu. Nolieku kompi uz tumbas, kas ir tikai nedaudz zemāk par krūšu augstumu, un mēģinu strādāt. Pat iedomājos sevi kā Hemingveju – tas arī esot rakstījis, stāvot kājās. Tomēr drīz sāpes tā pieaug, ka es kapitulēju to priekšā – dodos uz gultu. Paldies Dievam, guļus viss ir OK, bet cik tad tā var! Beigās apsēžos, un pārsteigts konstatēju, ka es to varu. Vienīgi nezinu, kā rīkoties tālāk – vingrot? saukt ārstu? nedarīt neko? Tiešām nezinu.