Dienasgrāmata

Valstij, protams, ir pienākums rūpēties par slimajiem, vecajiem, mazturīgajiem. Tomēr ar to nebūt nav gana. Valstij ir svarīga arī tāda ļaužu grupa, ko mēs parasti saucam par jauniešiem, citreiz – par bērniem. Mēs visi esam ieinteresēti, lai viņi izaugtu par cilvēkiem, nevis dzīves “gudrības” smeltos Purčika un citu ne mazāk “slavenos” mikrorajonos. Tur ātri iemāca labākajā gadījumā darīt neko, t.i., uzvilkt kāsīti vai piemīzt trepju telpu. Sliktākos gadījumus nevēlos apskatīt – domāju, ka pilnīgi pietiek ar “labajiem”. Viena iespēja izrauties no šādas nākotnes perspektīvām ir sports. Tas dod jauniešiem iespēju izsisties cilvēkos, kā arī aizņem laiku, ko citādāk aizpilda “ielas izglītība”. Ne visi kļūs par Porziņģa kalibra večiem, bet pilnīgi pietiek ar to, ka jaunieši iemācās strādāt (jā, treniņi – tas ir darbs). Kā jau, droši vien, var manīt no garlaicīgā ievada, es te par Veinbergas sašutumu, ka Porziņģa apdrošināšanu izmaksāja no valsts budžeta. Vai tas bija labi darīts?

Visus mediju var iedalīt 2 kategorijās. Pirmie ir tādi, kas strādā ilgstoši (reputācija), cenšas atspoguļot pretējus viedokļus, lai izgaismotu problēmas pēc iespējas objektīvāk. Piemērs – BBC. Te uzreiz jāpasaka vispār zināms fakts – absolūtas patiesības nav; katram pašam ir jāspēj saprast realitāti un, atkarībā no personības, definēt savu attieksmi pret to. Otrie ir kādai personai vai personu grupai simpatizējoši; visbiežāk viņi pieder šīm personām. Viņi it kā pretendē uz objektivitāti, bet ziņas un to interpretācija ir atkarīga no īpašnieku interesēm. Te ir ļoti svarīgi, cik atklāti viņi ir par savu ieinteresētību. Ja, piemēram, žurnāls “Ir” neslēpj, ka simpatizē liberālam pasaules uzskatam un vērtībām, tad Lemberga “Necīņa” savu atkarību no oligarha rūpīgi slēpj un noliedz. Tas “Ir” padara par cienījamu mediju, bet NRA – par to, kas tas ir. Vēl viena lieta, ar ko visu šo ir “bagātinājis” Kremlis. Visi mediji kaut reizi ir kļūdījušies un pauduši melīgu informāciju kā patie