Dienasgrāmata

The Basement Tapes Kādā dziesmā Lenons dzied we have grown – tas ir pirmais, kas man tagad ienāk prātā, klausoties Basement Tapes . Ne tik ļoti sen The Band man nepatika kā suga, un šis albums konkrēti. Acīmredzot brīnumi tomēr notiek. Tas tev nav Deivids Bovijs, šis var pavisam mierīgi aiziet. Tiešām laba mūzika. Klausos un mēģinu iedomāties Bobu tajā laikā. Vairs ne kā kaismīgu iesācēju, arī ne folka fanātiķu davestu tūres varoni, kas turas uz dažādiem "antidepresantiem". Drīzāk kā cilvēku, kas ir imūns pret slavu, vispār pret visu to kņadu un stresu, kas valda šovbiznesā, kad liekas, ka jāsteidzas, jo vajag объять необъятное , kas parasti dabā nozīmē kā vāverei ritenī dzīties pakaļ visām šīm mirāžām, kas lielā mērā ir tas, kas darbina šovbiznesa pasauli. Arī Bobs var teikt šo Džona frāzi we have grown – viņš ir materiāli neatkarīgs, viņam ir domubiedri, un liekas, nav nekā tāda, kas varētu jelkādā veidā ietekmēt šo pasauli. Tāpēc jau arī Basement Tapes ir san

Vēl līdz pat vakardienai man nekad nebūtu ienācis prātā, ka mēģināšu noformulēt savas domas par tematu “Melānijas hronika”. Apzinos arī, ka darīt to no manas puses ir muļķīgi, jo, vienkārt, es neko nerubīju no kino, otrkārt, neesmu arī ne lasījis attiecīgo grāmatu, ne vispār iedziļinājies tematikā. Vispār es esmu liels latviešu kino nedraugs – mani šausmina gandrīz visi vietējie ražojumi – vai tur stāsts par bermontiādi vai basketbolu. Es gan nespēju profesionāli šīs filmas izvērtēt, jo man trūkst zināšanu. Vienkārši sajūtas, tās skatoties, ir, ka tas ir fake product . Uz Melāniju gāju drūma pienākuma mākts, jo manus svētdienu plānus nereti sastāda sieva vai meita, un man atliek tikai būt pazemīgi pateicīgam. Es gan zināju, ka filma būs par 40to gadu izsūtītajiem uz Sibīriju, un tas manu sajūsmu par brīvdienu kino izklaidi piezemēja vēl vairāk – tātad nekāda alus un popkorns arī nebūs. To drīkst lietot tikai filmās par trako profesoru, kura ģimene korī pirž, lai liktos smieklīga

Bringing It All Back Home (1965) Dilans neapšaubāmi ir ģēnijs – līdzīgi kā Pikaso glezniecībā. Arī liktenis viņiem savā ziņā līdzīgs – pirms tā pa īstam uzsākt pašam savu lidojumu pa pilnam piesūkties ar priekšgājēju idejām un nostādnēm. Bet tad vienā brīdī aiziet no šā drošā un paredzamā ceļa, lai sāktu kaut ko savu. Šajā sakarā nāk prātā dāņu komiskā filma par Pikaso dzīvi – aina, kā jaunais mākslinieks Parīzē noīrēja darbnīcu – saimniece par izīrējamo telpu spēja pateikt tikai vienu vārdu – Electricity!   To gan sapratīs tikai tie, kas šo ķini ir redzējuši. Jā, bet tieši šis vārds – Electricity – raksturo izmaiņas Boba mūzikā. Klausoties “Megijas fermu” no All Back Home , ar ko viss esot sācies, mani nepārņem sajūta, ka tas ir kaut kāds kvalitatīvs lēciens Dilana mūzikā. Gabals, protams, foršs, bet, ja man jāsalīdzina ar Mr. Tambourine Man , Gates Of Eden , bet īpaši It's Alright, Ma (I'm Only Bleeding) , tad man ir jāatzīstas, ka akustiskais Dilans man patīk lab

Bob Dylan (1962) Pirms gadiem 4-5, kad pirmo reizi apmeklēju Blūza Svētkus Siguldā, tur notika sacensības starp vairākām blūza komandām – uzvarētājs brauca uz līdzīgiem mačiem Holandē. Šī iemesla dēļ gaisotne finālā likās pat nedaudz saspringta – laikam jau visi vēlējās braukt uz Amsterdamu uzvilkt kādu kāsīti. Tāpēc jo lielāks pārsteigums visiem bija, kad uz skatuves iznāca pirmā grupa, kas bija kvalificējusies Latvijas finālam, – tie bija 13-14 gadus veci tīņi. Blūzs tomēr ir žanrs, kur “labs cilvēks” izkliedz savu sāpi – kāpēc sieva nedod, viskijs beidzies un taml. Kā gan jaunieši ko tādu spēs izdziedāt? Viņi tomēr turējās godam – solists bija pilnībā ticis skaidrībā ar blūza ideju, t.i., sapratis “vecā vīra sāpi”. Kāpēc man tas tagad nāk prātā? Arī Bobs savā debijas albumā liekas pilnībā izdzīvo gados veca cilvēka, kuram dzīvē maz kas vairs ir mīļš, sajūtas. Nezinātājam ir pat grūti iedomāties, ka dzied gados jauns puisis, no kura drīzāk gribētos sagaidīt kaut ko romantis

Ir iespējami tieši divi iemesli, kāpēc es kādu mūziku klausos reti – vai nu man tā ļoti patīk, vai arī – tieši pretēji – ne pārāk. Tos, ko uzskatu par galīgiem draņķiem, neklausos nemaz, bet izcilības kā, piemēram, Onkuli Tomu, bītlus, cepelīnus vai Pink Floyd es izvelku dienasgaismā tikai tad, kad sajūtu, ka ilgāk bez viņiem vairs nespēju iztikt. Tā es sargāju sevi no tā, ka izcilniekus klausītos pārāk bieži, kā tas dažkārt man gadījās bērnībā. Tad pastāv risks, ka viņi gluži vienkārši pieriebjas. Bobs Dilans pilnīgi noteikti pieder pie šiem izredzētajiem, kurus klausos reti. Manā īpašumā gan ir tikai viena viņa vinila plate – Tempest . To tad arī es periodiski izvelku no plaukta, lai baudītu mākslu po-fenšuju . Protams, iztikt ar vienu vien albumu Boba gadījumā būtu vienkārši smieklīgi. Laiku pa laikam sameklēju arī Highway 61 Revisited (mans favorīts) vai vēl kādus 5-6 citus albumus no dažādiem Boba karjeras periodiem. Dažkārt vēl brūķēju vienu otru izlasīti, piemēram, 2013.

“Ir grūti prasīt lai mēs, kas esam piedzīvojuši divus karus un divas revolūcijas, spētu orientēties visos tajos jaunajos tehnikas brīnumos” – reiz teica Omamma. Tikai nespēju vairs atcerēties, kādā sakarā. Tik tiešām – nekādu tehnoloģisku brīnumu Siguldas mājās nebija. “Miera laiku” radio VEF-Super un vēl divi kabatas lukturīši. Viens no tiem bija tāds prasts un aprūsējis – ar to rokās tumšā rudens vakarā varēja doties uz kūti. Otrs gan bija ievērības cienīgs – tam nebija akumulatora – enerģija gaismai bija jāiegūst pašam, sparīgi spaidot dinamo. Tas bija iemontēts gaismekļa korpusā. Jā, tas nav salīdzināms ar to, kā es šodien esmu aprīkots, vedot staigināt suni. Kabatā man ir debilais tālrunis, kas spēlē Dilanu. Skaņa pa gaisu tiek nogādāta uz manām zilzobainajām austiņām, kuru vienā malā ir iemontēts indikators. Tas laiku pa laikam spoži iemirdzas, tā brīdinot apkārtējos, ka es tāds esmu izlaists klajumā. Es pats gan to gaismu īsti neredzu. Vienīgi brīžam man šilierējas, ka kaut

1. Diena tavā mūžā. Man tā sākās ar blandīšanos pa jūtūbi. Re, visa mūzika ir te! – gribas iesaukties, pārfrāzējot kādas tur televīzijas reklāmu. Tad ieskatos ģīmjgrāmatā – mūsu dzīves pa lielai daļai taču paiet tieši šeit. Pirmā ziņa ir savā ziņā iedvesmojoša “Happy Birthday, Mārtiņš! From all of us at Facebook, we hope you have a wonderful year.” – Marks ir atcerējies par manu īpašo dienu. Ne jau viņš pats savā personā, saprotams. Tas nav pat algots darbinieks, kuram būtu pienākums sekot klientu miljoniem, bet gan softvārisks robots – negribas saukt to par aģentu – kas nevainojamā elegancē tiek galā ar šo pienākumu. Pat ir pratis tikt galā ar šņācekļiem manā vārdā – smalki. Neliegšos – ir patīkami, kad par tevi atceras. Vispār jau vairāk dzīvajā. Piemēram, sens draugs piezvana, mēs papļāpājam. Tāpēc jau arī mēs esam seni draugi, ka varam tā viens otram uzkrist uz galvas kaut vai pēc desmit gadiem, bet runāt tā, it kā būtu šķīrušies tikai vakar. Protams, dažkārt gados vecāku radinie

Viens no briesmīgākajiem čigānu lāstiem esot – “Kaut tu mirtu no slāpēm, līdz ceļiem stāvot ūdenī!”. Man tas neliekas gana mūsdienīgs. Pulka ļaunāk skanētu “Kaut tev būtu broadband interneta pieslēgums, bet tev nebūtu, kurp doties!”. Pavisam nemanāmi esmu pietuvojies šādam stāvoklim. Man riebjas burtiski viss! Piemēram, krīt uz nerviem Trampa-Hilarijas divkauja – paliek nelaba dūša, ieraugot gan vienu, gan otru kandidātu. Mēs, latvieši, dažkārt apsaukājam paši sevi par to, kādus izvēlamies sev vadoņus. Tomēr šādu prezidenta kandidātu mums, paldies Dievam, nav! Jā, šīs vēlēšanas Amerikai godu nedara. Manu noskaņojumu neuzlabo arī putinoīdi – gan Krievijā mītošie, gan vietējie. Pirmie sarīkojuši asiņainu karu Sīrijā tikai tāpēc, lai pierādītu, ka Krievija vēl joprojām ir ģeržava . Turklāt viņi kurina kara psihozi tepat pie mūsu robežām, par ko ir sajūsmā vietējie iepriekš minētās sugas pārstāvji. Viņu dēļ lasīt ziņas portālos kļūst par neparasti pretīgu pasākumu. Lai ar to pa

Pirms pāris dienām ģīmjgrāmatā kāds bija ievietojis Vinnija Pūka bildi ar aptuveni šādu parakstu: “Jābeidz domāt – savādāk sazin ko vēl iedomāšos”. Pirmajā mirklī liekas, ka tas ir parastais čapajisms no sērijas “ xuļi dumatj, trestji nado! ”, bet tad ienāk prātā doma, kura nomoka mani jau labu laiku – varbūt, ka Dieva nav, bet tā vietā dabā darbojas process, kuru esmu nodēvējis par Lielo Regulatoru. Kas tas tāds par zvēru, paskaidrot ir ārkārtīgi sarežģīti. Nesalīdzināmi vieglāk ir paskaidrot ar piemēru, kā tas strādā. Pirms gadiem desmit, es biju ļāvies masu psihozei, kāda valdīja pie manis šeptē – viss ir jāpaspēj, viss ir jāapdara, par visu ir jāatbild – īsāk sakot, parastais бери побольше, кидай подальше . Tad es dienās kļūšot par lielu priekšnieku, piedzīvošu baisu karjeru vai kaut ko līdzvērtīgi briesmīgu. Biju tāds duraks, ka mēģināju sekot šim iedomātajam paraugam, un uzspiedu uz visiem pedāļiem vienlaicīgi. Nedēļas garumā rāvos mellās miesās, un gaidīju, kad beidzot ie

Когда в лихие года пахнет народной бедой Ideju man pasvieda Uģis, nošārējot ģīmjgrāmatā, ka Cēsīs viesosies BG ar simfonisko orķestri. Vēl šis koncerts, garām ejot, bija pieminēts arī Delfos. Es kādu laiciņu šaubījos iet vai nē. Nez’ kā puisim iet ar orķestri? Vai tur nav kas pārāk samudrīts ? No otras puses ļoti gribas aizbraukt uz Cēsīm un apskatīt jauno koncertzāli – tāpat kā Rēzekni un Liepāju. Es nevienā līdz šim neesmu bijis. Tāpēc ņemos pasūtīt biļetes “internātā”. Man par lielu pārsteigumu koncerts ir jau gandrīz pilnībā izpārdots. Nesaprotu zāles, pareizāk sakot, balkona shēmu, jo biļešu tirgotājiem nekad neienāk prātā dot kādu mājienu, kur varētu atrasties skatuve. Pārsteidz divi desas ar vietām, kas stiepjas gandrīz aiz tās vietas, kur varētu uzstāties mākslinieki. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka zāle tiešām tā arī ir veidota – ļoti īpatnēja balkona konstrukcija. Nuja, nobraucam līdz Cēsīm tā laicīgi – bija ideja pavazāties apkārt un varbūt pafotografēt

Ķinī “Susuriņa diena”, kad galvenais varonis nezināja, kā izdzīvot savu dienu, viens no viņa izklaides veidiem bija mest kārtis cepurē no pāris metru attāluma. Trijos mēnešos viņam bija izdevies šo mākslu apgūt. Viņa meitene tikai smējās un teica: “Kā tu iznieko mūžību!”, nemaz nenojaušot, cik tuvu viņa bija pienākusi Fila problēmai. Nē, es neesmu iekritis kaut kādā déjà vu ciklā, un neviens nav piešķīris man nemirstību. Vienkārši es katru dienu dodos uz šepti lai gaidītu, kad pienāks darba dienas beigas. Drusku klausos mūziku, daudz ņemos pa sociālajiem tīkliem. Dienas beigās gribas sev pavaicāt – kā es šodien izniekoju mūžību? Saņēmu algas pielikumu - 157 eiras. Kādreiz par tādu lietu es iekšēji būtu spiedzis aiz sajūsmas, varbūt izdomātu atrunu, kā notīties no kantora, lai ierastos mājās kā uzvarētājs ar milzu pudeli rokās. Man vienmēr ir paticis nosvinēt labas lietas. Tagad tikai paraustu plecus un atceros armijā tik populāro teicienu “ выкрасить да выбросить ”. Man pati

Labāk būt jaunam un veselam, nekā vecam, bet toties slimam. Šis teiciens kādreiz mani ārkārtīgi uzjautrināja, jo es vēl nebiju sasniedzis 30 gadu vecumu, un doma, ka es pats kādreiz būšu vecs un slims, man likās smieklīga. Es domāju, ka strādāšu līdz pat savai pēdējai stundiņai, un slaidi nospļaušos par tādām lietām, par ko uztraucās vecāki cilvēki – pensiju, veselību un visu pārējo. Dragāšu tik uz priekšu, līdz kādu dienu vienkārši atņirgšos, un tās tad arī būs manas beigas. Pensiju sistēmai neticēju, slimības nepazinu, īsāk sakot, biju laimīgs cilvēks. Pat nepamanīju, ka gadu vai divus nebiju izmantojis atvaļinājumu – bija jāsteidz laimei nopakaļus. Modē bija teiciens – you're either exhausted or unemployed , un man tas likās normāli. Tad aizgāja mani vecāki – vēzis, un es sāku no šīs slimības baidīties. Mani biedēja vēl mātes atstāstītais gadījums, kad kāds vīrietis nejauši uzplēsis it kā nevainīgu dzimumzīmīti, bet pēc trīs mēnešiem viņa mājā jau spēlēja mūzika, kuru viņš

Kāds mans krievu tautības paziņa teica: “ Я не злопамятный - зло сделаю и забуду ”. Tas nekādīgi nav attiecināms uz mani – es visu atceros. Pat to, ka biju sācis ķidāt 80to mūziku par bāzi izmantojot 1001 albumu grāmatu. Jāatzīstas, ka iziet cauri 80tajiem – darbiņš nebija no vieglajiem. Tāpēc es to sadalīju divi daļās, un Dievs viens zina, kad tas bija, kad pabeidzu pirmo pusi, un cik garš bija pārtraukums starp šiem diviem muzikālajiem ceļojumiem. Nu dikti jau es nefanoju par saldajiem 80tiem. Tomēr es atklāju metodi, un tad lietas sāka iet uz priekšu visai raiti. Es atmetu paradumu katrā albumā meklēt kaut kādu labumu vai jēgu, kā es darīju analizējot 60to beigas un 70to sākumu. Tā vietā izgāju no pieņēmuma, ka atkal būs jāklausās kaut kas nebaudāms, un, ja izrādījās kā savādāk, jutos patiesi laimīgs. Nofinišējis 80to otro galu, nolēmu arī sacept izlasīti. Ir taču jāspēj no 5 gadiem mūzikā kaut ko savākt! Un, tiešām, man tas izdevās, un patlaban to klausos. Devu tai nosauk