Gavēnis

 

Kad pienāk brīdis, kad neredzu vairs es savu galu... - kaut kā tā reiz dziedāja Jakušonoks. Vispār, ja gribam būt precīzi, tad tas nav vis brīdis, kad cilvēks savu galu var novērot tikai ar spoguļa palīdzību, bet gan periods. Es šorīt konstatēju pilnīgi pretēju fenomenu – es to ieraudzīju bez spoguļa (vai arī kādu ārēju uzbudinājumu) palīdzības. Es, zināma lieta, sapriecājos. Protams, vēders joprojām ir vistālāk uz priekšu izvirzītā ķermeņa daļa, bet tas vairs nav kā apaļa tauku bumba. Mans torss drīzāk vedina domāt roni vai kaut kādu citu jūras dzīvnieku ar pludlīnijas formu.

Tātad tas strādā. Gavēnis. Es jau kuro gadu no vietas pavasaros pakļauju savu miesu šādam pārbaudījumam. Mani pirmie mēģinājumi bija gaužām infantili – es atteicos no gaļas. Nu, atteicos – un viss. Un kas no tā dabūja ciest? Mana kundze, saprotams. Nav nemaz tik viegli gatavot ēst ākstam, kas pēkšņi izdomājis kļūt par peskārieti – vai kā nu tur sauc tos ērmus, kas ēd visu, tikai ne gaļu.

Vopšem tas nebija interesanti. Nākamajā gadā es lietai piegāju “zinātniskāk”. Kāds mācītājs, runājot par gavēni, paziņoja, ka atteikties vajag no kā tāda, kas pašam ir dikti mīļš, no kā ir izveidojusies atkarība. Es, kā naivs dabas bērns, nolēmu atteikties no siera un baltmaizes – divām lietām, kas man garšo vairāk par visu. Pat Ingrīdas vecmāmiņa, kas dzīvoja Latgalē (lai viņai vieglas smiltis!), bija šo manu vājību ievērojusi. “Mārtiņš labi ēd sieru” – reiz viņa noteica, vērojot, kā es iestiprinos.

Īsāk sakot, es uz 8 nedēļām atteicos no baltmaizes un siera, un – ziniet! - nokritos par vairākiem kilogramiem. Pagāšgad es pacēlu latiņu vēl augstāk – ne tikai siers un baltmaize, bet arī vīns, alus, šņabis – vopšem jebkurš alkoholisks dzēriens – kā arī visa veida saldumi (atskaitot medu – bez pēdējā es atdotu galus). Turklāt process tika monitorēts – katru nedēļu nosvēros. Rezultāts bija “kā uz sejas” – zaudēti 10 kg dzīvsvara un beigās iekāpšana manos Levis džinsos, kuros pirms tam es nu nekādīgi nespēju ietilpt. Jā, tā ir lieta – toreiz es nodomāju. Svaru dabūt atpakaļ izdevās tikai rudenī, lopiski rijot ābolus.

Dabīgi, ka šogad lūkoju pērno panākumu atkārtot, jo minētās Levis bikses, tagad izmazgātas (tātad sarāvušās), skapī mani gaida. Esmu procesa vidū, bet mērījumi liecina, ka esmu uz pareizā ceļa.

Bildes vēl no laikiem, kad ar šādām problēmām nesaskāros.