Dienasgrāmata

Life's a piece of shit, when you look at it Life's a laugh and death's a joke, it's true You'll see its all a show, keep 'em laughin as you go Just remember that the last laugh is on you Ja nemaldos, ķinī “Matrikss” izskanēja doma, ka cilvēks ir nekam tā īsti nederīga būtne, kas nenormālā ātrumā vairojas un iznīcina planētas Zeme resursus. Filma man visumā riebjas – kā jau visi šie fantastikas murgojumi. Neesmu liels žanra cienītājs. Piemēram, uz “Zvaigžņu kariem” mani kinoteātrī varētu ievilināt tikai ar neiedomājami lieliem alus un popkorna krājumiem, un arī tad man iepriekš jābūt nodzērušam jēgu, kad tāda laža man nekrīt uz nerviem. Bet šī doma par cilvēka sūtību man iesēdās prātā. Tik tiešām, ātrums kādā cilvēce iznīcina dabas resursus, kuru uzkrāšanai uz Zemes bija nepieciešami miljoniem gadu, ir vienkārši šokējošs. Un tas viss viena augstāka mērķa – cilvēka dzīvības – vārdā. Vakareiropā pārdzīvo, ka bērni nedzimst pietiekošā skaitā, Āfrikā,

1 Tim Hardin Kaut kas pa vidu starp country un folk. Pat par Braienu Epšteinu ir teikts, ka heroīniķi esot nelaimīgi cilvēki, un liekas šis ir tas gadījums. Mūzika tomēr piezemēta un patīkama. How long – vienkārši klase. Interesanti, ka esmu pārliecināts, ka vārda pēc es viņu zinu, bet nevaru atrast, kurus diskus esmu klausījies. Nezināju, ka Reason to Believe ir viņējais gabals – nu ļoti jau nu stjuartisks vienmēr it licies. 2 Leonard Cohen Noklausījos Popular Problems. Iespaidīgi – kā vienmēr. Drusku gan velk uz Krisa Rī manieri, bet labā nozīmē. Drūma čukstēšana/gārgšana mikrofonā, bet meitenes piedzied. Mjā. ’67 gada muzons man tomēr patika labāk. 3 Laura Nyro Poverty Train – vešķ . Savādāk viss liekas ok, bet ne super . 4 Al Stewart Vispār – nothing special . Paviegls folks, kas robežojas ar šlāgeri. 5 Dory Previn Noklausījos, bet nesapratu, ko domāt. Acīmredzot jāklausās vēl. 6 John Lennon Kā viņam pietrūka īstu draugu! 7 James Taylor Saulaini u

And a rock feels no pain; And an island never cries. Es nezinu, kas mani pastūma Pola Saimona virzienā. Paticis viņš man ir vienmēr un gandrīz jebkādā kombinācijā – gan kopā ar Artu, gan viens pats. Arī koncertā, kuru man nejauši sanāca redzēt (Pols kopā ar Stingu) viņš bija lielisks. Jā, vienīgi žēl, ka kopā ar Stingu nekāda maģija nenotika – vienkārši divi lieli mākslinieki dalīja skatuvi, un izrādīja cieņu viens otram. Tomēr nekas jauns tur nedzima. Bet vēsturiski Polu Saimonu es pirmo reizi dzirdēju kombinācijā ar Garfunkeli slavenajā zilajā platītē, kur, ja nemaldos, bija trīs zināmie gabali – “Cecīlija”, “Misis Robinsone” un “Mirušā Indiāņa dziesma”. Man vienkārši šausmīgi patika – to es saku nepārspīlējot. Tas ir viens no maniem spilgtākajiem muzikālajiem iespaidiem manā bērnībā – kopā ar Toma Džonsa “Delailu”. Tad pēkšņi S&G pārstāja man eksistēt – panesās visādi bītli, Led Zeppelin, CCR, Slade, utt. Es sāku dzīvot roka pasaulē, un S&G nozuda man no red