Dienasgrāmata

Vonnegūts esot teicis, ka ikkatram no mums ir jānodarbojas ar jaunradi, un tas neesot svarīgi, vai radītais ir māksla vai vienkārši draņķis. Jebkurā gadījumā tas padarot cilvēkus labākus. Savukārt kāds krievu klasiķis (Čehovs, ja nemaldos), norādīja, ka dažkārt māksla ir neveidot nevienam nevajadzīgus gara ražojumus, kas citiem var būt tikai un vienīgi par apgrūtinājumu. Konkrēti viņš minēja kādu sievieti, kas rakstīja garu romānu, un lasīja saviem viesiem priekšā tā nodaļas, tā novedot visus "līdz rociņai". Es pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka taisnība ir abiem – gan Vonnegūtam, gan Čehovam. Nesen, skatoties bītlu antoloģiju, man radās spicā ideja uzrakstīt stāstu par Joko kaitīgo ietekmi uz Džonu un grupu. Protams, nekādā veidā nepretendējot uz patiesīgumu – vienkārši tā lustīgāk izlocīt spārnus. No rīta soļojot ar Elbu pa Mežaparku, man galvā risinājās īsta prāta vētra – es izdomāju visvisādus šā stāsta pavērsienus. Piemēram, humora pēc Polu nolēmu padarīt par māk

Ķeros pie šā saraksta sastādīšanas ar zināmu nemieru sirdī – es nezinu, vai vispār spēju nosaukt 10 klasiskās mūzikas albumus. Es klasiku nekad neesmu nicinājis, tomēr saukt to par savu arī nevaru. Tas neskatoties uz to, ka pēdējos pāris gadus, pateicoties augstam blatam (Zanei, kas spēlē čellu LNSO), esam pasākuši puslīdz regulāri apmeklēt simfoniskās mūzikas koncertus. Man patiesībā ir pat bail izteikt savus spriedumus  par tik nopietnu lietu – sāks vēl visādi zinātāji mani apsmiet. Esmu dzirdējis, kā daži salīdzina Latvijas orķestra spēli ar sēdēšanu pie zobārsta un tml., bet man, kā nezinātājam, tā liekas gluži OK. Es vienkārši nezinu, kā mūzika ir skanējusi pie izcilākajiem pasaules meistariem, un tāpēc man ir grūti visas nianses atrast un saprast. Turklāt orķestris jau nekad nav nolaidis tādu tūku, ka viss sajūk un atskaņojums ir jāpārtrauc. Mans Sencis pa druskai krāja klasisko mūziku. Tagad pēc daudziem gadiem visas šīs plates ir nonākušas manā īpašumā, un es pat esmu tā

Metal Guru is it you, Metal Guru is it you Oh yeah, oh yeah, yeah, yeah, rock! Sen neesmu niekojies ar izlasītēm – lai arī materiāls man ir iekrājies kādām piecām. Pagaidām tām doti parastie “emociju” nosaukumi – Love, Dreams, Hate, Juju un Poxuj . Tomēr vēl tālu līdz tam, kad varēšu nofinalizējies. No sākuma ir jātiek galā ar visām TOP 100 listēm, kuras filtrēju. Patlaban esmu iestrēdzis Štiglica listē. Pret šo nevaru būt tik bezrūpīgs kā allaž, jo, vienkārt, var manīt, ka Māris uz šīm lietām skatās gaužām nopietni, un, otrkārt, Dekaels teica, ka šamais gribot mani sastapt arī dzīvajā, lai papļāpātu par lietām. Tāpēc, lai nesaņemtu sejā pudeli vai ko tamlīdzīgu, ir jācenšas būt puslīdz korektam. Cita starpā, mūzika nemaz tik slikta nava. Lai arī Māra gaume ir visai atšķirīga no manējās, tomēr daudzas lietas tiešām ir interesantas. Jā, tad atliks tikai Kristapa TOP 100, kas nekādus lielos pārsteigumus nesola, jo es pa druskai sekoju viņa muzikālajai attīstībai – tas palīd