Dienasgrāmata

Atvadas no Obamu pāra izvēršas neparasti sirsnīgas. Mēs esam kopā pavadījuši tik brīnišķīgu muzikālu pēcpusdienu! Tagad ar bažām sirdī dodos uz pieņemšanu pie Trampa. Esmu uzstīvējis savu vienīgo “svaģebno-pohoronnuju” uzvalku un jūtos ārkārtīgi neērti tajā. Prezidents ir lūdzis mūs pulcēties stadionā. Tā nav nekāda riktīgā sporta arēna, kā es to biju iedomājies. Vienkārši ne pārāk ideāli nopļauts zālājs un skrejceļš tam apkārt. Vai Tramps rītos te skrien? Visa neparasti smalkā kompānija nezina, kur likties. Nav, kur apsēsties. Man apnīk izlikties smalkam un es vienkārši nosēstos zālājā. Man par šausmām tā dara visi – sākot ar smalkajiem parādes formās tērptajiem oficieriem un beidzot ar pavecākām kundzēm. “Tur viņi nāk!” – pūli pāršalc sajūsmu pildīti čuksti. Jā, patiesi, prezidents ar kundzi tuvojas. Tikai viņi nevis nāk, bet gan brauc uz velosipēdiem. Mēs visi pielecam kājās, lai pienācīgi sasveicinātos. Pirmā tuvojas Melānija, un pūlis uzgavilē. Prezidenta kundze liek

Draņķīgi. Viss notiek tik draņķīgi. Porziņģis sarauj krusteniskās, Dukuri paliek bez medaļām. Draņķīgi. Rīgas “Dinamo” un Jurčiku pat nepieminot. Rastorgujevs? Kas tas tāds? Ā, tas ir tas puisis, kas ātri skrien un greizi šaun? Sviests kaut kāds. Jā, sports nekādas priecīgās emocijas nesniedz. Kā citādāk? Apmēram tāpat. Ziema pelēka, valdība korumpēta, nekustamā īpašuma nodoklis – baiss. Darbā viss apriebies. Kas vēl?

"Kādreiz šādas mājas policijai bija paredzētas katrā ciemā" - Sencis saka. Mani tas neko daudz neizbrīna. Vienkārši ir žēl izcūkotās vietas. Gleznains ezera krasts, tāds smuks līcītis, kur, droši vien, varētu labi makšķerēt. Lai gan mūsdienās jau zivju nekur vairs nav atlicis. "Te būtu forši dzīvot" - es saku Sencim. "Varētu makšķerēt tieši no mājas." "Jā, bet ziemā un rudeņos pie ūdeņiem ir tik drēgns. Diez vai tu to gribētu" - Sencis iebilst. "Redzi, makšķerēšana no paša mājām man liekas pats jaukākais, kas vien iedomājams. Tā dēļ es spētu daudz ko pieciest." Sencis paceļ brilles virs uzacīm, kā viņš parasti dara, kad grib ko pārdomāt, un gluži negaidot saka: "Jā, mēs ar Mammu arī kādreiz sapņojām izbraukāt Ameriku ar moci." "Tu ar moci?" - es brīnos. "Tas tev galīgi nepiestāv." "Tagad varbūt. Bet kādreiz jaunībā varbūt bija pavisam citādāk." Tagad es atceros, ka Opapam arī bija mocis