Dienasgrāmata

Well I tell them there's no problem, o nly solutions. Kāds Teoloģijas Fakultātes profesors presē sūrojās, ka rietumnieki ir samainījuši kristīgās vērtības pret futbolu, popmūziku un ko tur vēl. Tāpēc mēs visi tagad mirsim, jo nāks ticīgie musulmaņi, kas mūs iekaros un pēčāk izdeldēs pavisam. Kad dzirdu šādus apgalvojumus, parasti es tikai paraustu plecus, un domās iesaku melnsvārcim zvejot dvēseles kaut kā gudrāk vai savādāk. Futbols un mūzika – reliģija. Smiekli nāk. Jā, tobrīd es nenojautu, ka tās pašas dienas vakarā es atgriezīšos pie šā jautājuma pilns šaubu un nedrošības. Bet sākās tas viss pietiekoši nevainīgi. Klāss nopublicēja ģīmjgrāmatā filmiņu, kur Gilmora koncertā kaut kur Latīņamerikā pārlaimīgs pūlis auro “ Shine on you crazy diamond ”. Sagadīšanās pēc pirms pāris dienām savā dienasgrāmatā es biju piefiksējis savus novērojumus par Gilmoru kā sugu, un man pēkšņi sagribējās ar šīm pārdomām padalīties. Vispār ar šo man ir viena problēma. Lieta tāda, ka es esm

Viens klikšķis un divu dienu darbs ir pa kāju. Jā, gadās arī tā. Tikai vārdiņš “darbs” te ir nevietā. Drīzāk jau tā ir māžošanās. Vienkārši mans kompis nav gumijas, un tajā nevar glabāt pat visas kompilācijas (nemaz nerunājot par albumiem). Tāpēc nolēmu likvidēt visas “garās” (4 stundu) izlases, kas patiesībā ir tikai un vienīgi izejas materiāls “īsajām” (aptuveni 70 minūšu garajām), kuras tad arī es brūķēju, kad negribas klausīties albumus. Cita starpā, tas notiek salīdzinoši bieži. It kā jau nevajadzētu izmantot gabalus, kas reiz ir jau atmesti kā nederīgi, bet divi apstākļi mani mudina nesteigties ar ārā mešanu. Vienkārt, es nereti nododos mazohistiskai baudai, kad daudzi gabali ir labi, bet kāds tomēr būs jāizmet. Tas manām jušanām sagādā gan baigās mocības, gan arī apmierinātību, jo grūta izvēle ir neparasti aizraujošs sporta veids. Tomēr nereti atmesti tiek pavisam superīgi gabali, un tos tagad neizmantot būtu grēks. Otrkārt, bieži gabali netiek paņemti, jo atlases procesā

Eksistē ļoti atšķirīgi viedokļi par Gilmoru un viņa lomu Pink Floyd mūzikā. Daudzi uzskata, ka viņš ir Pink Floyd dzīvs iemiesojums – ar savu balsi un raksturīgo ģitāras skanējumu. Arī Deivids pats, manuprāt, tā domā. Viņš pilnīgi noteikti nav no kautrīgajiem. Šogad viņš lepni paziņoja, ka ar Pink Floyd ir cauri – “ I'm Done With It ”, un devās solo turnejā. Vienīgi nav saprotams, kāpēc savos koncertos Gilmors ir nolēmis spēlēt veselas 7 Pink Floyd dziesmas, ja jau tas viss ir cauri un pagājis. Nolēmu iziet cauri visiem Gilmora varoņdarbiem gan ar Pink Floyd, gan ārpus tā. Gribas saprast, kas ir labs un kas ne tik ļoti. Gilmors pievienojas Pink Floyd ar A Saucerful of Secrets . Klausos šo albumu un kaifoju – tas patlaban ir mans mīļākais Pink Floyd disks, kas mana personīgā TOP 100 nesen izkonkurēja The Final Cut . Jā, Gilmors tad jau ir grupas dalībnieks, bet nav pārāk samanāms – lai neteiktu vairāk. Tāpat More Gilmora sacerētais A Spanish Piece nerada nekādas sajūtas – tas