1971
Vēl viens zelta gads mūzikas attīstībā. Daudz meklējumu, daudz virzienu un daudz ieguvumu. Iespējams, ka tā tikai man liekas, jo tas ir laiks, kad „es augu” ar visām no tā izrietošām sekām (zaļāka zāle, zilākas debesis, utt.). Reiz man viens džeks teica, ka visa labākā pasaules mūzika ir sarakstīta 1983. gadā. Es esmu tieši par desmit gadiem par viņu vecāks, un mans mīļākais gads ir 1973. Tātad nav jēgas manī klausīties, kad es runāju par laika periodu 1967-1974, jo es to dievinu, un neko gudru par to pateikt nespēšu.
0205. Jethro Tull - Aqualung [1971]
you poor old sod, you see, it's only me
Neapšaubāmi mans mīļākais JT disks. Atceros kā koncertā Tallinā Andersons nodziedāja Aqualung. Vienkārši kaifs. Pilnīgi saprotu tos, kuriem JT ir absolūti topā.
0206. David Crosby - If I Could Only Remember My Name [1971]
Gabali ar akustisko ģitāru ir vienkārši lieliski.
0207. Sly And The Family Stone - There's A Riot Goin' On [1971]
Laikam es tomēr neesmu soulmūzikas fans.
Just Like a Baby – vairāk blūziski, forši
0208. Marvin Gaye - What's Going On [1971]
Jā, tā pati siltā sajūta.
0209. Yes - The Yes Album [1971]
Man patīk Clap – esmu pasists uz akustisko ģitāru. Vēl kopš bērnības patīk I've Seen All Good People. Tomēr nevaru sevi uzskatīt par Yes fanu.
0210. Bee Gees - Trafalgar [1971]
Kādreiz bērnībā man tīri labi patika šis sirdi plosošais romantisms. How can you stop the Sun from shining... Tagad tas viss liekas nedaudz infantili. Agrāk netraucēja, ja gabalus izpildīja kā himnu vai odu, bet tagad tas nezkāpēc kaitina.
Vispār ir arī labas lietas.
0211. The Who - Who's Next [1971]
Classique
0212. Carole King - Tapestry [1971]
Nu, nav slikti.
0213. Isaac Hayes - Shaft [1971]
Filmā „Ceplis” Ceplis teica Nagainim – „Smuki soļo!”.
Smuki spēlē!
Vispār tiešām smuki.
0214. The Allman Brothers Band - At Fillmore East [1971]
Simpātisks. Viņiem pilnīgi noteikti ir blūza izjūta. Varbūt tomēr varēja taisīt to kompaktāku?
0215. The Rolling Stones - Sticky Fingers [1971]
Ko tur daudz pateiksi – klasika...
Man kā jau sentimentālajam tipam patīk Wild Horses - Let's do some living after we die un, protams, Dead Flowers. Lai gan teksts gan ir diezgan biedējošs (I'll be in my basement room/With a needle and a spoon).
0216. John Lennon - Imagine [1971]
Būšu ķeceris un teikšu (atkārtošu) – man nepatīk himnas (agrāk patika). Gabalu (manās acīs (ausīs))izglābj tikai Džona nepārspējamā intonācija juū... (You, you may say) un teksts.
Atceros, ka armijā kaitināju visus militāristus, jo biju uz blociņa uzzīmējis pacifistu simbolu, bet apakšā pierakstījis Imagine all the people living life in peace. Man pulka čekists (osobists) pat gribēja blociņu atņemt, bet es nedevu, aizbildinoties, ka biju par to samaksājis 32 kap. Gandrīz saplēsāmies.
Priekš manis centrālais gabals diskā ir I Don't Want to Be a Soldier. Kauns atzīties, bet patīk arī How Do You Sleep? Ko gan Pols viņam bija tādu nodarījis? Pirms viņa paziņoja, ka The Beatles ir izjukuši? Pie vainas jau bija tā sterva... tā gan nedrīkst teikt par Džona lielo mīlu.
0217. The Beach Boys - Surf's Up [1971]
Bail ko sliktu par BB teikt... tas nu tā – jokoju. Laikam jau mana problēma ir, ka es vienādiņ no viņiem gaidu sērferu roku (cita starpā, man tas patīk), bet BB ir arī kas vairāk par to. Nu, tā nopietnāk man vienmēr ir paticis Good Vibrations – tur tiešām jūti kaut kādas īpašas vibrācijas...
Pēkšņi saklausu Student Demonstration Time un iekšēji gandrīz vai salecos... kas ta’ nu? Tiešām interesanti...
0218. Yes - Fragile [1971]
nefanoju
Mood For A Day – akustiskā ģitāra
0219. The Doors - L.A. Woman [1971]
Tāds kaifs – skan The Changeling – mans skrobes gabals! Uj, cik šo es esmu atklausījies, kad man šeptē neiet, un ir slikts garīgais.
Love Her Madly ir mans mīļākais Doors gabals. Šai grupai nav daudz tādu lietu par kurām var lietot epitetu „mīļš”.
Been Down So Long līdzīgi kā The Changeling ar savu agresiju palīdz noslāpēt manējo. Tomēr šeit parādās lieta, kas man dažkārt pie Doors nepatīk – klamzīgums.
Cars Hiss By My Window – man pilnīgi pārņem sajūta, ka esmu kaut kur okeāna krastā, ir tveicīga nakts, bet es esmu tā ar visu piesātinājies, ka vairs neko nevēlos. Weooooo! Wawa, eooo! Oooo, owa, owaaa! Wa, waaaaea! Ooo, wa, wa, wa, wa, waa!
L.A. Woman it kā pretendē uz Love Her Madly vietu, bet nespēj tik augstu pacelties. Gabals, saprotams, ir dižs. Varbūt, ja būtu bijis L.A. izjustu to labāk.
L'America – skarbi, bet tūlīt Hyacinth House – othodņakam. Crawling King Snake – atkal nolemtība, bet par The WASP (Texas Radio and the Big Beat) ir jāsaka – cieti! Lai arī kā šo vārdu traktorists nebūtu sacūkojis.
Orgasms iestājas ar Riders On The Storm. Gabals it kā izaug no nekā. Džima balsī no klamzīguma ne miņas.
Like a dog without a bone
An actor out alone
Riders on the storm
Komiski, ka frāzi „An actor out alone” agrāk es saklausīju kā „An actor out of role” – es biju sadomājies, ka Džims domā aktieri, kas izkrīt no lomas – izgāž izrādi.
0220. Can - Tago Mago [1971]
Ja no paģirām ir arī kāds labums, tad man tas ir, ka iepatikās Can. Līdz tam man šī grupa uzdzina alerģiju. Tagad tā ir kļuvusi par vienu no gada atklājumiem (varbūt tomēr pērnā gada?).
0221. Elton John - Madman Across The Water [1971]
Tiny Dancer pēc Can – tā gan ir pārmaiņa! Šajā diskā nav mani mīļākie Eltona gabali. Bez jau minētās Dejotājas vēl tikai Levon.
0222. Dolly Parton - Coat Of Many Colors [1971]
Kad biju Teksasā (1992), Dollija tur uzstājās. Neaizgāju, bet vēlāk nožēloju – tādi pupi un vispār...
0223. Don McLean - American Pie [1971]
Reiz mēģināju noskatīties filmu ar tādu pašu nosaukumu. Izturēju aptuveni piecas minūtes. Varbūt tāpēc nespēju šo noklausīties bez aizspriedumiem.
0224. Emerson, Lake & Palmer - Tarkus [1971]
nav manējie
0225. Led Zeppelin - IV [1971]
Nošauties kā patīk. Atceros ķinīti par grupas koncertu Ņujorkā...
Black Dog ar savu ā-ā, ā-ā... bet Rock And Roll, kas tūlīt seko tevi orgāniski paceļ septītajās debesīs. Sekojošie The Battle Of Evermore un Stairway To Heaven ir vienkārši fantastiski.
Otrā pusē vēl Going To California ir baigais mīļums.
Ir grūti kādam nostāties blakus cepelīniem smagajā un blūza galā. Tomēr LZ folka gabali man patīk vislabāk. Stairway To Heaven apvieno visu iepriekš minēto (varbūt izņemot blūzu), un, ja pieskaita – nezinu kā to lai nodēvē – dialektiku, vai? – tad tas ir visu gabalu gabals.
Tas gan ir tik daudz spēlēts, ka cilvēki ir drusku no tā noguruši. Londonā ģitāru veikalā esot pat ieviests plakāts No Stairway To Heaven!
0226. Serge Gainsbourg - Histoire de Melody Nelson [1971]
No viņa vienmēr var kaut ko piemeklēt.
0227. Rod Stewart - Every Picture Tells A Story [1971]
Liekas labākais šā jaukā ērma albums.
0228. Emerson, Lake & Palmer - Pictures At An Exhibition [1971]
The Sage – foršs
0229. Leonard Cohen - Songs Of Love And Hate [1971]
Man šis Koena disks patīk vislabāk.
0230. Joni Mitchell - Blue [1971]
Es apzinos, ka man vajadzētu justies augstākā mērā ekstazētam, bet tā nav. Ko nu?
0231. Funkadelic - Maggot Brain [1971]
nav manējie
0232. Janis Joplin - Pearl [1971]
Classique
0233. Fela Kuti - With Ginger Baker Live! [1971]
priekš manis par daudz nēģeriski
0234. Faces - A Nod is as Good as a Wink. To a Blind Horse [1971]
Kā tur Džegers dziedāja? It’s only rock’n’roll and I like it?
0235. The Flamin' Groovies - Teenage Head [1971]
Tas pats, kas iepriekš.
0236. Gene Clark - White Light [1971]
Vienkāršs un simpātisks folkroks. Var gan pārmest, ka pietrūkst asuma.
0237. John Prine - John Prine [1971]
Country Vulgaris
0238. Harry Nilsson - Nilsson Schmilsson [1971]
Early In The Morning – cik tas ir foršs!
Tomēr mans favorīts ir un paliek Coconut.
0239. T-Rex - Electric Warrior [1971]
Iekšējais uzbudinājums, kas strāvo no Bolana dziesmām, joprojām mani sasniedz, un belž tieši pa pakrūti. T.Rex uzbur savu īpašu pasauli, kur gribas kavēties. Īpaši kaifu uzdzen Monolyth. Atkal komiski – frāzi „Fogged was their vision” es saklausīju kā „Fault was their vision”, un jau sāku prātā apsvērt, ka varbūt gudrāk dzīvē ir mesties ar kļūdainiem uzstādījumiem, jo tie šķietami pareizie, parasti izrādās tie aplamākie.
Man patīk gandrīz visi gabali šajā diskā (patiesībā man ir jāatzīstas, ka es bezmaz vai tos dievinu, bet mūžīgi baidos, ka visi smiesies, ja to atzīšu). Laikam bez Monolyth otrs man favorīts ir Life's A Gas – tikai Bolana intonācijas dēļ, kā viņš izrunā šo frāzi.
0240. David Bowie - Hunky Dory [1971]
Ar bažām gaidīju to brīdi, kad nonākšu līdz Bovijam Visu mīlētam, bet priekš manis neatklātam. Kaifa pēc Boviju nekad neklausos, tikai šad un tad mēģinot saprast, kas viņā ir tik dižs. Esmu jau saradis ar viņu tiktāl, ka varu viņa dziesmas noklausīties no sākuma do golam.
Nu, baigi gudrais vecis, tas Bovijs, bet mūziku viņa dziesmās nesaklausu. Precīzāk gan būs, ka tikai fragmentāri. Tas ir kā mēģinot uztaustīt to kaifa dzīslu, t.i. gabala dabisko attīstību, bet vienmēr, kad jau liekas, ka beidzot gabals aiziet, atskan intonācija, kas skan falši manai ausej, un man liekas, ka veiksmīgās vietas un noskaņas ir tikai veikli kaut kur samakšķerētas, bet kopainu vecis nefilmē.
Komentāri
Ierakstīt komentāru