Non, Je Ne Regrette Rien - Edith Piaf

Non! Rien de rien

Non! Je ne regrette rien

Edīte Piafa dzied „Es neko nenožēloju”. Skan lepni, bet vai tā ir taisnība? Kaut ko jau vienmēr mēs nožēlojam. Klasisks piemērs – nākamajā dienā pēc jautras pārtijas, kad saproti, ka iepriekšējā vakarā esi drusku pārķēris ar grādīgiem dzērieniem. Tad nākas tikai nožēlot, ka, pārejot no viskija uz alu un atpakaļ, esi ēdis salātus no nemazgātiem redīsiem, un tagad no tiem ir aplam nelaba dūša. Bet tā var būt! Acīmredzot šeit Piafa ir domājusi ko nopietnāku par šādām ikdienišķām nebūšanām. Vakar, kad mocījos ar bezmiegu, es ģīmjgrāmatā ievēroju kādu saiti ar virsrakstu 37 Things You’ll Regret When You’re Old. Mani tas ieinteresēja, jo, lai arī tieši pensionārs es vēl neesmu, bet tomēr close – vēl tikai nieka desmit gadu ir jānolauž „tajās nolādētajās sālsraktuvēs”, līdz es varēšu realizēt savu dzīves plānu un misiju – darīt neko. Līdz tam gan drusku vēl jāpaciešas, bet savādāk es jau tagad jūtos morāli novecojis. Patiesībā ne tikai morāli, bet arī fizikāli – man metas dažādas nejaukas kaites, kas ir saistībā ar maniem veiksmīgi iegūtajiem divdesmit kilogramiem liekā svara. Piemēram, spēlējot basketbolu, es vairs ne locekļa nespēju palēkties – sāp ceļgali, un laukumā varu tikai baidīt pretinieku ar saviem gabarītiem.

Īsāk sakot, palieku vecs, un mani patiesi saintriģēja, ko man var sanākt nožēlot šajā dzīvē – esmu neparasti ziņkārīgs tips. Kā pirmais nožēlas punkts tur bija minēts, ka cilvēki nožēlo, ka nav ceļojuši tad, kad tas ir bijis iespējams. Ar vecuma iestāšanos, lūk, ceļot esot daudz grūtāk, jo tad var sanākt, ka, braukājot apkārt, ir jāpērk biļetes visādiem liekēžiem – bērniem, piemēram, un tas var ielidot kapeiciņā. Teikšu, ka var būt arī daudz sliktāk – var arī sanākt, ka tev pašam ir jāpaliek mājās, lai bērni kaut kur varētu aizbraukt. Un, tad gan te ir vieta nopietnai nožēlošanai. Līdz šim gan man tas laimīgi ir gājis secen. Tomēr labi zinu tādas situācijas, kad tev sāp sirds par liekiem izdevumiem. Piemēram, kad bērniem, kas vairs nav nekādi bērni, bet gan gatavie zirgi, krogū ir jāizmaksā alus – tas var likties pat ļoti kaitinoši. Tāpēc es esmu ieviesis sev augsti attīstītas morāles principus – bērniem alkoholu nepiedāvāt. Tas nekas, ka viņiem jau ir pāri par divdesmit. Toties šādi ir iespējams lieliski ietaupīt kopējo ģimenes pusdienu laikā restorānā. 

Kas attiecas uz ceļošanu pašu, tad tīņa vecumā es tiešām nožēloju, ka nav iespējams nekur aizbraukt. Toties pēc Dzelzs Priekškara krišanas esmu paspējis tā izceļoties pa pasauli, ka maz neliekas. Tas gan nenozīmē, ka es tagad taisītos ierobežot sev šo izklaidi. Kāpēc gan lai es tā rīkotos, ja reiz man un kundzei tas sagādā prieku? Ceļosim kamēr būs par ko.

Otrā lieta pēc klizmas ar ceļošanu tiek minēts, ka cilvēki nožēlojot, ka nav apguvuši otru valodu. Latvijas apstākļos tas liekas smieklīgi, jo pat mūsu visu ne tik ļoti cienītais prezis māk mazākais vienu svešvalodu – krievu viņa gadījumā. Nu, viņam jau amats tāds, kas neprasa nekādu augsto kvalifikāciju. Vot, gribētu viņš tikt Narvesenā par pārdevēju, bez trīs valodu zināšanām neviens viņam tur darbu nedotu.

Kas attiecas uz mani, tad no valodu prasmju viedokļa raugoties es esmu zemākais punkts savā dzimtā. Opaps runāja piecās valodās, Sencis četrās, bet es tikai trīs. Mani imponē, ka mana kundze tagad pusmūžā sadūšojās apgūt vēl spāņu valodu, un, galvenais, sekmīgi tiek ar to galā. Man pat nedaudz skauž. Lai gan mission critical frāzi dos cervezas, por favor! arī es esmu ielāgojis. Tātad visumā es nejūtos, ka man būtu kas jānožēlo valodu sakarā.

Nākamais nožēlas objekts ir tik smalks, ka negribas to tulkot – Staying in a bad relationship. Mana Muterīte jau no bērnības vienmēr piekodināja mani, lai es izvairos no šaubīgiem paziņām. Es tā gan nekad nerīkojos, bet tomēr parasti nenokļuvu sliktā kompānijā, jo nepatīkami cilvēki man gluži vienkārši riebās. Vienīgi varbūt dažkārt es pārāk tieši pateicu to saviem nedraugiem sejā – esmu no Muterītes mantojis neciešamu raksturu. Man nepiemīt ne nieka no tām iedzimtajām diplomāta spējām, ar ko tik bagātīgi bija apveltīts mans Opaps. Gandrīz patiešām jāsāk ticēt, ka viņa vectēvs nebija latvietis, bet mēs pārējie cauri paaudzēm esam paspējuši tā latviskoties, ka taisni riebj.

Vispār jau ar bad relationship šeit, saprotams, ir domātas ilgstošas attiecības ar dzīves draugu, kuras jāpārtrauc pēc iespējas agrāk, ja tās nav foršas. Man te iepriekš vienkārši dikti sagribējās palielīties ar saviem importa senčiem. Jā, par tematu bad relationship pilnīgi mierīgi varētu kaut grāmatu sarakstīt, un arī tad tā neko jēdzīgu nepateikt. Es pats ticu principam, ka pretpoli pievelkas, un tāpēc, gluži dabīgi, man ir labākā sieva, kāda vien dabā iespējama. Vairāk gan nelielīšos, jo man tas liekas ļoti nepiedienīgi apspriest sabiedrībā savu labāko puisi. Mēs esam kopā, un tas arī ir viss!

Nākamais, kas vecumā ir jānožēlo, ir no pārliekas uzturēšanās saulē iegūtās dzimumzīmes, pumpas un tamlīdzīgas lietas. Jā, man tiešām ar gadiem ir sākuši parādīties šādi objekti uz ādas dažādās vietās – ar vecumu es palieku kraupains. Man ādas daktere ļoti netaktiski pateica to tieši sejā. Pat sanāca cemme uz šo – kas tā ir par tādu izrunāšanos! Varēja taču teikt, piemēram, ka pat visskaistākajiem vīriešiem dažkārt ar vecumu var gadīties pa dzimumzīmītei, un tās vajag uzpasēt, lai nenotiktu kas vēzisks.

Vienīgi nožēlot to, ka esi uzturējies saulē, es vienkārši nespēju. Mēs šo debess objektu redzam tik maz, ka vairums mūsu cieš no grūtsirdības un melancholijas. Labi, ka ir izdomāti pretsauļošanās krēmi, kas ļauj uzturēties saulē, cik gribi, neraizējoties par starojumu.

Nākamais pēc roadmap ir tas bēdīgais apstāklis, ka mums nekad neizdosies vaigā redzēt agrāk tik ļoti iemīļotus mūziķus. Jā, šis trāpa tieši starp acīm. Džona un Džordža vairs nav, un bītli vairs nekad nesanāks kopā, kā piemēram, Stones,  kas, jāatzīstas, ģīmjgrāmatā ir pat pamanījušies mani nokaitināt ar savām nebeidzamajām bilžu gūzmām. Cik tad var – es nodomāju, kad atteicos no šā satura.

Par bītliem runājot, es ilgi visā nopietnībā ticēju, ka šādi tik liela lieta vienkārši nevar beigties, un kādreiz mēs noteikti redzēsim viņus atkal kopā. Kaut kādā brīdī pēc tik tālas atsvešināšanās parasti sāk darboties pievilkšanās spēki. Līdzīgi notika ar Rodžeru un Deividu, kurus pēc garām naida un nesaprašanās desmitgadēm mēs nesen atkal ieraudzījām kopā uz skatuves. Jā, vai man būtu varējis sanākt redzēt tādu bītlu atkalapvienošanos dabā? Droši vien, ka nē, bet gribētos gan dikti.

Kas mums vēl te ir nožēlojams? Nākamais ir Being scared to do things. Kas tas ir par zvēru? Ā, te ir domāts, ka kādreiz esi bijis pārāk bailīgs, un neesi uzdrošinājies kaut ko paveikt vai izdarīt. Ha, šis ir labais! Tādam sliņķim, kāds es esmu, pēdējais no kā būtu jābaidās ir, ka sagribēsies ko pasākt. Ja paskatāmies uz baidīšanās tēmu drusku nopietnāk, un mēģinām atbildēt uz jautājienu, vai ir sanācis savā mūžā nopietni no kaut kā baidīties, jāsaka, ka ir, protams. Piemēram, padumjajā laikā, kad dienēju armijā, es visu laiku baidījos, ka kaut kādu vēzisku apstākļu sakritības rezultātā mani var iespundēt cietumā. Armijā vaina nebija jāpierāda – grēkāzi vienkārši nozīmēja, un es būtu bijis perfekts kandidāts šai lomai.

Vispār bailes padara mūs vājus. Saprotot šo vienkāršo patiesību, es vismaz tajā tālajā armijas laikā spēju rīkoties, vadoties tikai no prāta apsvērumiem un abstrahējoties no jušanām. Tomēr nonākt līdz atziņai, ka baidīties ir muļķīgi, ko mēs visi esam iemācījušies no filmas Knockin' on Heaven's Door, cilvēkam ir šausmīgi grūti. Tāpēc es teikšu tā – es priecājos, ka man šeit nav ko nožēlot.

tbc.