Надежды маленький оркестрик – Булат Окуджава

Когда внезапно возникает

Ещё неясный голос труб,

Слова, как ястребы ночные,

Срываются с горячих губ.

Nolēmu atgriezties pie vecās, labās sistēmas, kad tematu rakstīšanai noskaidroju izlozējot, un, protams, vajag tā sagadīties, ka uzkrīt kaut kas tāds par ko nebiju pat domājis, ka tāda lieta man vispār ir – Bulats Okudžava. Pats nezinu, kur es esmu viņu sasēņojis – man liekas, ka pie vainas ir mana vecākā. Bija laiks, kad es pats ar torentiem nekrāmējos – biju baigais čistopļujs, t.i. pakļāvos iekšējās kārtības noteikumiem, kādi ir noteikti manā darba vietā. Jaunu mūziku meklēju meitu kolekcijās, bet tur varēja sastapt dajebko.

Mani allaž ir izbrīnījis fakts, ka Lāsma klausās arī krievus. Lieta tāda, ka krievu valodu viņa neprot. Skolā viņa gan mēģināja to apgūt, bet tur pirmajā krievu valodas stundā, bija jālasa un jāatstāsta, bet viņa nespēja, jo nezināja, ka „vecākā brāļa” tauta lieto savu alfabētu – kiriļicu. Manai meitai tas bija pārsteigums. Arī runāt viņa neprata, vien zināja dažus vārdus, kurus varbūt labāk ir nezināt. Lai gan ej nu sazini, kā tas ir. Dažubrīd bez to zināšanas nav iespējams pilnvērtīgi apmeklēt mūsdienu latviešu teātra izrādes. Atceros gadījumu, kad kāda ļoti inteliģenta trimdas latviešu kundze kādas izrādes starpbrīdī prasīja, kas ir пиздец. Pēc lugas konteksta viņa bija iedomājusies, ka tas ir jaunais gads. Manai kundzei pagāja labs laiciņš, kamēr viņa apskaidroja, ka tā vulgārā krievu valodā apzīmē procesa fatālu iznākumu, asociējot to ar sieviešu dzimumorgāniem. Austrāliete samulsa ne pa jokam.

Jā, lai gan mana vecākā bija spiesta apmainīt krievu valodas apgūšanu pret kādu citu svešvalodu, viņai patika klausīties krievu mūziku. Vispār to es varu saprast, jo arī man krievu roks liekas visnotaļ cienījama lieta. Kad Lāsma apguva ģitāras spēli, viņa pēc ilgākas pierunāšanas atļāvās nodziedāt kādu dziesmiņu arī vecākiem. Pirmais gabals bija Votersa If – es aš’ apraudājos to klausoties, jo pretēji katrai loģikai (mēs ar Ingrīdu esam absolūti nemuzikāli) Lāsma dzied ļoti skaisti. Pink Floyd gabalu viņa nodziedāja nedaudz savādāk kā to dara Rodžers, bet tāpat ļoti izjusti un jauki. Toties nākamais gabals, man par lielu pārsteigumu, bija Viktora Coja Печаль. Šī dziesma kopā ar Пачка сигарет man nenormāli patīk, bet, kad es prasīju, ko viņa domā par dzeju, Lāsma atzinās, ka viņa nesaprot vārdus.

Lūk tādas peripetijas ar krievu valodu. Mana attieksme pret to ir pozitīva – man patīk, ka es to protu, un varu papļāpāt ar krieviem vai ukraiņiem, kad iznāk tos satikt kādā seminārā vai apmācībā. Runājot ar viņiem, esmu sapratis vienu lietu – viņiem ir viens klikšķis, tas ir, temats par kuru labāk nejokot. Patiesībā labāk par to nerunāt vispār, jo krievi nespēj ieslēgt smadzenes, runājot par šo tematu. Domāju, ka esat atminējuši, kas tas ir – jā, protams, Lielais Tēvijas karš un 9. maijs. Lai cik tavs sarunu biedrs nebūtu liberāls brīvdomātājs, šis temats nav apspriežams. Acīmredzot tās ciešanas, ko krievu tauta ir pārdzīvojusi šajā karā nav vienkārši prātam aptveramas, un tāpēc labāk nemēģināt sākt diskusiju par tik sāpīgu tematu.

Diemžēl Latvijas krievi ir pārvērtuši šīs atmiņas par 2. Pasaules karu par velns viņu zina ko. Pat sarkastiskākajās karikatūrās neviens nevar attēlot tos tipus, kas pulcējas pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā. Tur līdzīgi kā karnevālos Latīņamerikā cilvēki saģērbjas tik absurdos kostīmos, cik vien tas ir iespējams. Sākot ar pēc PSRS reglamenta formās tērptiem pretīgiem krievu militāristiem un beidzot ar dīvainiem kazaku, Auroras jūrnieku un specnaza tērpiem. Tas ir tiešām nesaprotami, kāpēc krievi, kas tik ļoti rūpējas par savu svētumu, kāds viņiem ir 9. maijs, uzskata par nepieciešamu aizskart latviešus vietā, kur tiem ir līdzīgs klikšķis kā viņiem pašiem – ar to es domāju okupāciju, un mūsu tautas ciešanas tās laikā.

Visvairāk mani pārsteidz, ka neatrodas neviena politiķa, kas gribētu sākt izskaidrot šīs lietas Latvijas sabiedrībai – lēnām un pacietīgi. Es varu saprast, ka radikāļi abās nometnēs, uzkurinot ienaidu, gūst lētu popularitāti, bet kāpēc neviens krievu politiķis nepasaka, ka okupācijas fakta noliegšana nozīmē nāvīgs latviešu apvainojums, bet starp latviešiem nemanu nevienu, kas pateiktu, ka 9. maija noniecināšana ir sliktākais, ko mēs varam darīt.

Tā mēs dzīvojam. Jo vairāk viens otru aizskaram sāpīgās vietās, jo mazāk mums ir cerību uz normālu, pragmatisku valsts attīstību. Vienlaicīgi pieaug apdraudējums tai. Kažociņš, atstājot darbu SAB, ļoti precīzi uz to norādīja. Tomēr nemanu, ka kāds ieklausītos viņa teiktajā. Skumji.