Dienasgrāmata

 " Old Timer" - šāds smalks uzraksts grezno manu nazi. Un ir jau arī tas īsts oldtaimers - es to 93. gadā atvedu sev līdzi no štatiem. Nopirku to eksotiskā vietā, ko sauc par Walmart, un šim cēlajam mērķim iztērēju 20 zaļus papīrīšus. Bet ko laidara? Manu paša nazi, kas bija izturējis divus gadus armijā, man atņēma Ņujorkas lidostā. Bija vien jāpērk oldtaimers. Oldtaimeram ir viens liels plus pie zivju tīrīšanas - tam ir smags spals. Kad iedodu ar t ādu zivij pa galvu, tad šī ir beigta k a likts. Vispār zivju tīrīšanā šis brīdis man šķiet visbriesmīgākais - es jūtos kā slepkava. Nogalinu pavisam nevainīgu zivi. Tādos brīžos visas budisma kripatas, kādas vien manī mīt, bļauj un protestē. Pielūko! Ar tevi tāpat kādreiz var izdarīties, kad tu būsi atdzimis par zivi. "Kad nu vēl tu par tādu atdzimsi!" - es pats sevi mierinu. Līdz nesenam laikam es arī dikti pārdzīvoju par tām zivīm, kas vēl nebija dabūjušas pa galvu. Tās taču slāpa nost, vāļājoties zālē man līdzās

 Klausoties Šimkus uzrunā pirms koncerta, mani pārņēma divējādas jūtas - vai priecāties par pianista spēju spriest patstāvīgi un atšķirīgi no vispārpieņemta viedokļa, vai arī justies apbēdinātam, ka šāds neapšaubāmi gudrs cilvēks savus spriedumus balsta uz nezināšanu. Skaidrs, ka manas pārdomas šajā sakarā ir nenozīmīgas - tāpat vieni spiegs no sajūsmas par Šimkus uzdrošināšanos - tu tik esi puika! - kamēr daudzi citi iespējams pat boikotēs mākslinieka koncertus, uzskatot, ka viņš, būdams tumsoņa vienā sfērā, nevar būt atzīstams meistars kādā citā. Mani tas noved pie pārdomām, cik gan bieži mūsdienās tā notiek - mēs līdz galam nezinām, bet spriežam. Un ne vienmēr un ne visās jomās ir iespējams precīzi pateikt - te, dārgais draugs, tu maldies - cipari vai fakti rāda pavisam ko citu. Kā vispār jūtas speciālisti vai eksperti kādā jomā, kad mazizglītota publika attīsta savu "īpašo" viedokli? Šķiet, es pats to nekad neuzzināšu, jo nav tādas jomas, par kuru es droši varētu apgalvo

  Tā ir demence. Benzīntankā, tikai pēc tam, kad biju jau uzpildījies, atcerējos, ka es neesmu cilvēks. Tas ir, cilvēks it kā es esmu, bet vienlaikus tomēr arī neesmu – man nav bankas kartes. Kaut kādi mudaki bija sākuši paklusām čiept eiras man no konta, un tāpēc nācās no kartes atteikties. Banka solīja gan, ka drīz šie atsūtīšot jaunu, varbūt pat daudz smukāku un smalkāku karti vietā, bet kad gan tas būs... Toties pieradumi man ir palikuši vecie – sniedzos makā pēc kartes, lai maksātu, bet tur no tās pat “sliede ir atdzisusi” – maks ir tukšs, ja neskaita pārdesmit eiru sīknaudā, kuras es glabāju speciāli mūsu stūra veikalam – tajā kartes neņem.   Katrai lietai ir arī sava gaišā puse, un, ja var ticēt Monty Python, tad uz to vien ir jāskatās. Pasaku kundzei, lai viņa samaksā, un, lai arī mājsaimniecība mums kopēja, visviens uz mirkli man šķiet, ka tās 70 eiras esmu pat ietaupījis. Apetīte aug ēdot. Es vēl piesaku, lai kundze nopērk vējstikla šķidrumu – tad vinnests būs lielāks. Bet