Love of My Life - Queen

Don't take it away from me, because you don't know, what it means to me.

turpinājums

Ziņkāres dzīts uzgriežu kādu Krievijas TV kanālu, ko te rāda. Gribas zināt, vai tiešām viss ir tik traki, kā citi stāsta. Rāda it kā normālu kriminālo seriālu, kura darbība norisinās – Krimā (kur gan citur?). Es visam tam plotam neizsekoju, bet liekās, ka stāsts ir par to kā kāds banderovietis pēc kara ir viltīgi iefiltrējies SMERŠ rindās, un tagad turpina nogalināt godīgus padomju, t.i., Krievijas pilsoņus (bet varbūt tomēr Ukrainas?). Trakākais ir tas, ka viņš kā jau bijušais SMERŠ darbonis ir sācis strādāt prokuratūrā, un tāpēc neviens nespēj atklāt šā „vilkača pagoņos” patieso dabu. Tas viss liekas dīvaini pazīstami. Kādreiz padomijā bija daudz tādu filmu – tādā vrag ņe dremļit stiliņā.

Konjaks man sakāpj smadzenē, un, lai arī pulkstenis rāda vēl tikai seši vakarā, es iemiegu. Periodisku uzmostos un kārtējo reizi pabrīnos par Krievijas TV – es vairs nespēju atšķirt, kad iet kāda „patriotiska” filma vai seriāls un kad tiek raidītas ziņas. Vispār tas taču ir viens un tas pats – es izslēdzu TV, laižoties nakts miegā.

Pamostos ap pieciem – man sāp kakls. Vispār jūtos aplam draņķīgi. Pa nakti esmu nosvīdis slapjš – jādomā, ka būs pacēlusies temperatūra. Viena lieta ir skaidra – mans plāns šodien vazāties pa Prāgu ir jānoraksta. Vispār drīzāk jāsāk domāt, kā ar godu tikt atpakaļ mājās, jo manu – tikko cenšos uzslieties uz pakaļkājām, man sametas nelabi un gribas laist pār lūpu. Būtu labi vēl pagulēt, bet skuju tagad iemigšu – es jau tā esmu nogulējis 11 stundu no vietas, kas priekš manis ir pasakains rādītājs. Tā es atkal iemiegu.

Kad atkal esu augšā, nekas ar manu „sveiku” t.i. ar veselību nav mainījies. Vajadzētu paēst brokastu, bet galīgi nav apetītes. Tomēr saņemos, un novelkos lejā uz restorānu. Tur es spēju pievārēt tikai pāris augļu un bišķiņ jogurta. Tad nočiepju vienu kruasānu, un es esmu atpakaļ. Jūtu neparastu vēlmi visu laiku atrasties guļus stāvoklī. Kā es tikšu mājās? Kurš mani horizontālā stāvoklī transportēs uz ļoķeni? Vai vispār šādu krekšķētāju laidīs iekšā? Labi, kamēr vēl pulkstenis nav vienpadsmit, es varu gulēt tepat.

Tomēr tā stunda drīz ir klāt, un man numurs ir jāpamet. Ko nu? Izeju uz ielas. Tad man rodas spicā ideja gulēt nomaļā skvēriņā uz parka sola. Tomēr drīz manu, ka visādi ērmīgi ļauži pamazām sāk interesēties, kāpēc es te guļu, un es dodos atpakaļ viesnīcā. Vispār tur vestibila dibenā ir nolikti pāris ērti klubkrēsli, un es atslīgstu vienā no tiem.

Pamodina mani apsargs. Kāpēc es te guļot? Vai viss ir labi? Skaidrs, ka labi – kur nu vēl labāk. Vispār jau pēc gulēšanas es tiešām jūtos drusku labāk. Pēc tam atgriežas parastie drebuļi, tad svīšana komplektā ar pastāvīgu nelabumu. Lai parādītu, ka ar mani viss ir kārtībā, es aizvelkos uz restorānu, jo šodien gandrīz neko neesmu ēdis. Mēģinu pievārēt sīpolu zupīti, bet neveiksmīgi – vispār čehos gatavo visai slikti. Samaksāju kādas 10 eiras par šo neizdevušos mēģinājumu, un atkal atlaižos vestibilā uz beņķa.

Tā kā kopumā jūtos nedaudz labāk, nolemju doties uz lidostu. Taksī atkal gandrīz apvemjos. Iegājis lidostas uzgaidāmajā telpā, daudz negudrojot liekos uz beņķiem slīpi. Cilvēki gan velta man neizpratnes pilnus skatienus, bet es tos laižu pāri galvai.

Pamostos pēc stundas. Cik viens cilvēks var gulēt! Pēkšņi konstatēju, ka man sāk atklepoties – iepriekš krekšķēju pretīgi sausi. Iečekojos uz savu reisu, un nolemju – viss, šodien vairs negulēšu. Tagad svarīgākais ir neizrādīt, cik es patiesībā esmu nevesels. Baidos, ka mani var noņemt no reisa. Tomēr viss beidzas labi, un es lidoju mājup. Tad gan es atkal gulēšu!