Dienasgrāmata

  Man piemīt pastiprināta, varētu teikt pat slimīga, tieksme rakstīt. Nepaiet ne diena, kad es kaut ko neuzrakstītu. Šodien atvēru Vikipēdiju un noskaidroju, ka šāda mānija ir raksturīga tikai atsevišķiem psihopātu tipiem, kurus sauc par grafomāniem. Tur ir arī piebilsts, ka grafomānijai raksturīgs tas, ka rakstītais ir bez loģiska satura, liekvārdīgs, nederīgs un pārāk garš.  Mjā, te ir ko aizdomāties. Vienkārt, jau par to loģisko saturu – vot patīk man rakstīt, kā to daru patlaban – bez noteikta mērķa, es pats nezinu, ko tūlīt uzrakstīšu; ar loģiku sevi neapgrūtinu. Arī liekvārdība man nav sveša; dažkārt man pat šķiet, ka daiļliteratūras būtība ir būt liekvārdīgam. Te nāk prātā amerikāņu spēja visu vienkāršot, kā to aprakstīja Marti Larni “Ceturtajā skriemelī”. Tur varēja iegādāties Šekspīra kopotos rakstus 30 lapaspušu brošūrā. Kāpēc mocīties ar visiem tiem vārdu plūdiem, ja var īsi un populāri apstāstīt, ka, vot, bija tādi Romeo un Jūlija, mīlējās bez vecāku piekrišanas, un tas bei

Mēs ar Ingrīdu katru pavasari dodamies murķeļot. Ir tādas sēnes. Pandēmijas pirmajā gadā mums bija veicies uziet pāris murķeļu vietu, un tagad mēs tās katru pavasari braucam aplūkot. Bet mums nesecās. Murķeļu vienkārši nav. Veltīgi mēs lūkojamies pēc lāčpurniem, ķēves pupiem; nav pat visprastāko bisīšu, kas, cita starpā, labi nenovārītas ir indīgas. Šodien aizdevāmies uz Siguldu, uz pašu cerīgāko vietu, bet murķeļu tur nav “ne locekļa”. Tā kā benzīns tagad dārgs, tad pēc sēņošanas tāpat devāmies blandīties pa apkārtni. Rīts bezgala skaists, cilvēku nav daudz, kas ir forši, jo neviens neaizrāda, ka mūsu suns nav pie saites. Tikai Paradīzes kalnā, kur es biju iecerējis mazliet atpūsties uz soliņa, redzu kāda džeka muguru, bet bišķi vēlāk ievēroju, ka viņam priekšā stāv kāda meitene – šie laikam iztēlojas, ka atrodas uz “Titānika” priekšgala. Man pat galvā noskan “my heart will go on and on”. Kad esam pārītim jau pagājuši garām, Ingrīda piezīmē, ka meiteni brunči bijuši gaisā. Īsāk sa