Dienasgrāmata

Bijām uz kino vasaras vidū. Jo ir filmas, kuras baudāmas tikai uz lielā ekrāna ar pilnu “dolbī sebja soraund”. Rocketman , protams, ir viena no tādām. Šķiet, tagad ir modē uzņemt filmas par slavenībām, cik patiesībā viņiem ir grūta dzīve. Nesen par Fredi un Queen, bet tagad par Eltonu. Aprēķins ir vienkāršs – dzirdot lielos superhitus cilvēki tos zemapziņā “pieplusē” filmai, un tā, apvienojot filmu ar “seno gadsimtu slavu” (desmitgažu, laikam, būs pareizāk), tiek iegūts vēlamais rezultāts. Uz mani šis mehānisms iedarbojas nevainojami – ja mūzika man ir mīļa, tad emocijas manī mutuļot mutuļo. Citādāk tas bija kādai meičai, kas sēdēja netālu no mums. Kad popkorns un alus bija beidzies, viņa filmas vidū vienkārši “pacēla asti” un notinās. Jā, man filma patika. Turklāt labāk par to, kas bija par Queen. Ja filma par Fredi bija tāda kā pa pusei doķene, tad šeit autori nepūlējās tuvināties kaut kādam faktoloģiskam fonam, bet gan mēģināja nodot sajūtas. Manuprāt, viņiem izdevās. Īpaši e

Atkal lasu Bredberiju. Nu nav viņš mans mīļākais autors! Parasti viņa gabalu ideja ir salīdzinoši vienkārša – ir slikti, bet būs vēl sliktāk. Izņēmums ir “Pieneņu vīns”. Man, kā jau normālam alkoholiķim, šāds nosaukums liekas ļoti tuvs, pat mīļš. Patiesībā esmu pat baudījis pieneņu vīnu – kaut kad armijas laikā, kad pie Ērmanīša atbrauca viņa radītājs un vēl kāds rads vai draugs pēdējam. Tam tad arī bija līdzi visādi brīnumi. Bez kūpinātiem lašiem, butēm un tamlīdzīgām nelietībām, kas Padlatvijā likās kā kulinārisko sapņu augstākais piepildījums (un tik kvalitatīvā izpildījumā joprojām liek saskriet mutē siekalām) tur vēl bija vairāki pašdarināti “vīni”. Pēdiņas lietoju tāpēc, ka tie bija dažādu augļu un ogu raudzējumi, kam tieša sakara ar vīnu nav. Tomēr tie visi bija garšīgi un arī apskurbt no tiem varēja gluži labi. Piedzerties gan nē, jo tik daudz šāda veida šķidruma uzņemt ir pagrūti – man vienkārši pietrūktu tam entuziasma un labās gribas. Pieneņu vīns neko daudz neizcēlās cit

Tikšanās ar bijušajiem klasesbiedriem – tajā vienmēr ir kaut kas satraucošs. Nezinu tieši kas, bet, ejot uz šādu tusiņu, es vienmēr jūtos tā – nedaudz uzvilcies. Kopumā var teikt, ka tā ir gandrīz patīkama sajūta. Jo ar katru dienu paliek arvien mazāk lietu, kas cilvēku jelkādā veidā uzbudina. Satiekot “vecās sejas” vienmēr gribas izskatīties pa kapeiku štramākam un krutākam nekā patiesībā esi. Šoreiz sen neredzētais feiss bija Jānis Šīrons. Skolas laikā viņš mani neko daudz neinteresēja. Bija tāds gara auguma tips, kas sēdēja pēdējā solā. Mana vienīgā fizikālā saskarsme ar viņu bija 1. klases pašā sākumā, kad kaut kāda iemesla dēļ par kaut ko plēsāmies. Lai likvidētu pretinieka auguma priekšrocības, toreiz es ar vienu atspiedos pret palodzi, bet ar otru pret solu un ar abām kājām iespēru Jānim pa krūtīm. Viņam tas likās tik negodīgi, ka viņš ilgi necēlās augšā – it kā būtu kā īpaši traumēts. Laikam gaidīja skolotājas iejaukšanos, bet, tā kā nevienas tuvumā nebija, šī epizode

*** Iemetu vidēji tālu, nedaudz pievelku brīvo auklu, un pludiņš, protams, uz mirkli iesēžas dziļāk. Es gaidu, kad tas pacelsies parastajā stāvoklī, bet tā nenotiek – tieši pretēji, tas lēnām slīd arvien zemāk. Mirkli prātoju, cik šī kustība ir pastāvīga un tad asi piecērtu. Izbaudu stiklšķiedras kāda elastīgumu un cik patīkami stingrs ir šis piecirtiens. Tad lēnām sāku vilkt. Aukla mētājas te pa labi, te pa kreisi, un es jau pamanu spožus zivs sānus. Mirkli vēlāk tā jau ir tīkliņā. Un tā reizes desmit no vietas, un es jau sāku prātot, cik daudz vietas ir tīkliņā un cik daudz mēs spējam apēst. Tad tiek nolemts lielās raudas, kas ir patiesi monstrālas, neēst tūlīt, bet sasaldēt ziemai. Turpina ķerties vienlaidus labi, un es pieķeru sevi, ka man labāk patīk vērot, kā to dara Ingrīda, nevis ņemties pašam. Cik tad cilvēkam vajag pilnai laimei? Pāris reižu izjust baudu, noķerot labu zivi. Vēlāk viss ir viena atkārtošanās. Latgale. Makšķerējam baltās zivis. *** Zemenēm šķīvī vēl