Dienasgrāmata

You don't know what love is Until you learn the meaning of the blues You don't know what love is until you learn the meaning of the blues – Vilsone ir sākuse savu uzstāšanos. Viņa var patikt, vai nē, bet tu uzreiz atskārsti, ka uz skatuves ir personība. Femme Fatale ? Jā, pilnīgi noteikti kādam vai kādiem. Vilsone dzied neparasti kaislīgi un juteklīgi. Viņa necenšas pacelt balsi, bet dziesma izskan kā kliedziens. Tomēr ar viņu pasākums nesākās. Vispirms uz skatuves kāpa kāds amerikānis Maskavas džeza trio pavadībā. Nekas pārāk foršs  tur nav. Jeņķis vairākkārt atgādina, ka viņš ir no Hārlemas, bet tad nezinīšiem piebilst, ka no Hārlemas Ņujorkā. Acīmredzot liekās, ka tas ir īpašs viņa nopelns. Džezu dziedāt nav viegli, un viņš īsti ar to netiek galā – mazākais man tā liekas. My Funny Valentine viņam nevajadzēja ķerties klāt – Četu Beikeru viņam nepārspļaut. Pērkot biļetes, es ļoti piedomāju, kur sēdēt. Lieta tāda, ka Arēnā parasti puslīdz pieklājīga skaņa ir

Nāk prātā kāds vecs aņuks, kur uz kāda kuģa ir divi stūrmaņi. Viens kārtīgs, bet otrs iedzērājs. Gandrīz katru dienu tas kārtīgais atzīmē kuģa žurnālā, ka 2. stūrmanis uz savu sardzi ir ieradies iereibis, bet tas neko. Tikai pēdējā ceļojuma dienā ieraksta: „Šodien 1. stūrmanis ieradās uz maiņu skaidrā”. Šo gabalu es atcerējos tāpēc, ka, ja es īpaši to neatrunāšu, tad visa šeit pieminētā mūzika ir elektroniska vai sintētiska. Īsāk sakot, šī ir tā mūzikas pasaules daļa, no kuras es allaž esmu vairījies, jo man vienmēr ir licies, ka klausīties elektroniku ir gandrīz tas pats kas ēst plastmasas vīnogas. Vispār arī tagad man liekas, ka klausīties kompi ir pretdabiski, bet no otras puses es atzīstu, ka māksla var tikt radīta jebkurā veidā – svarīgi ir tikai, kādu iespaidu tā atstāj uz cilvēkiem. Nav laba vai slikta žanra, ir tikai talantīgi vai nemākulīgi mākslinieki. Mjā, tā tas būtu ideālā situācijā, bet vispār es joprojām esmu savu aizspriedumu vergs. Nu, šausmīgi jau gribas, lai ģi

I never had the nerve to make the final cut. Vispār jau es drusku meloju pats sev. No sākuma tiešām bija Bareta periods, bet es to saucu par Haosu. Ģeniālas lietas mijās ar švakām. Tomēr tajā laikā grupas būtība bija jau definēta – tā ir mūžīga sevis meklēšana un jaunatklāšana avangardiskās mākslas formās. Sids pagāja malā, un drīz vien Pink Floyd meklējumi kļuva daudz mērķtiecīgāki – tos vadīja Rodžers. Protams, vienam viņam būtu daudz grūtāk, bet talkā nāca Deivids, Niks un Riks. Sekoja t.s. Zelta periods – no Meddle līdz Animals. Pink Floyd pēc būtības bija no psihedēlijas pārgājusi uz progroku. Pelnīja miljonus, gozējās slavas saulītē, viss bija kārtībā – kā jau visām progroka supergrupām. Tikai Rodžers saskatīja briesmas šādā notikumu attīstībā. Pareizāk sakot, nevis saskatīja, bet viņa nenormālās ambīcijas dzina viņu tālāk meklējumos. Pārējie grupas locekļi nesaprata šo apsēstību – viss taču ir tik labi! Kāpēc gan man jāpamet mana villa pie Vidusjūras ar ziediem, šampan

Mums darbā dikti modē ir atpakaļbarošana, t.i.,  feedback  sniegšana. Patiesībā tā ir ļoti interesanta lieta, jo ļauj saņēmējam paskatīties uz sevi no malas. Man gan nav laimējies bieži saņemt atpakaļbarošanu. Iemesli tam ir vairāki. Agrākos laikos  feedback  devējs varēja rēķināties, ka es viņam pateikšu kaut ko arī pretī, un tas pilnīgi noteikti neaprobežosies ar primitīvu  sam durak  – drīzāk gan tā pamatīgāk ieknābšu. Pēdējā laikā, kad es vairs neesmu tik agresīvs, atpakaļbarošanu, manuprāt, nesaņemu tāpēc, ka kolēģi domā, ka man tāpat viss ir pie kājas. Kaut kur viņiem, zināms, ir taisnība, bet dažkārt arī man uznāk vēlme dzirdēt, ko citi par mani domā, ja vien tas ir godīgi teikts, un nav ar mērķi aizvainot. Ģīmjgrāmatā vairāki melomāni ir ievietojuši savus TOP 100 albumu sarakstus. Jā, te varbūt uzreiz ir jāpaskaidro, ka par melomānu es uzskatu katru, kas ir gatavs ziedot savu laiku, lai sastādītu šādu listi un padalītos ar citiem interesentiem. Mans nodoms ir šos sarakstu

Es zinu, ka daudzi cilvēki mani apskauž par smalko darbavietu, kurā es strādāju. Ilgus gadus arī es domāju, ka tā ir īpaša privilēģija pārstāvēt Latvijā šo starptautisko korporāciju. Protams, nedaudz kretinē visaptverošā birokrātija, kas tajā valda. Piemēram, pārdošanas apjomu plānošanas sistēma. Nekā īpaša jau tur nav – vienkārši katru gadu tiek prasīts divciparu skaitļa procentuāls pieaugums salīdzinājumā pret iepriekšējā gadā sasniegto. It kā  nothing special . Vienīgi tas var likties nedaudz kaitinoši, ja pieprasījums pēc dubultcipara pieauguma seko pēc tam, kad ir paveicies noslēgt kādu lielāku darījumu, kas pats pēc apjoma varbūt ir salīdzināms ar vesela gada apgrozījumu. Tad dubultcipara pieaugumam ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nekāda sakara, ar reālām iespējām, un mēs varam tikai nodoties minējumiem, ko atkal ir sapīpējušies mūsu finansisti. Kādreiz man ļoti gribējās cerēt, ka megaprojekti tiks novērtēti kā izņēmumi, un, plānojot nākamo gadu, tie netiks ņemti vērā. Izrādās, k

Ļaunu vēstoša priekšnojauta. Ja nemaldos, tā saucas kāda no „Zvaigžņu karu” sērijām. Te uzreiz man jāatzīstas, ka neesmu redzējis nevienu pašu no šīm filmām. Tikvien, ka esmu daudz par tām dzirdējis.  Šoreiz gan runa nebūs par kino, bet gan par mūziku. Ļaunu vēstoša priekšnojauta uznāca Ainaram, kad viņš ieraudzīja, ka es esmu izķidājis Klāsa TOP 100 albumu sarakstu. Te viņš ar „mugurējo nervu” saprata, ka vienkārši tā tas viss nebeigsies, un es drīz ķeršos arī pie viņa sastādītā topa. Ainars uzreiz pūlējās Ģīmjgrāmatā man aizrādīt, ka tas viņam patiesībā nav nekāds tops – tik drusku paniekojies esot un ka pēc nedēļas, kad es ķidāšu viņa publicēto listi, tā jau būs izmainījusies līdz nepazīšanai. Paniekojies? Jo ļaunāk viņam pašam. Ja runājam par mūziku, tad te lieta ir nopietna – tas tev nav ziņu portālos Saeimas deputātus vai Valsts Prezidentu apsaukāt. Tomēr par godu Ainaram ir jāatzīst, ka viņš ne pārāk ilgi spirinājās pretī maniem nodomiem, un pakļāvās liktenim kā – es nezin

Nē, paģiras vislabāk sapas ar progroku. Vienkārt, progroks prasa, lai tam velta uzmanību, lai to klausās. Normālos apstākļos to ir grūti nodrošināt, bet, kad tu uz pohām guli kā tāds nekustīgs liemenis, un uzmanīgi vēro mušas pārvietošanos pa pretējo sienu, nekas neatrauj tavu uzmanību no mūzikas. Tās pāris reizes, kad ir jāskrien uz tualeti izvemties vai kā tamlīdzīgi izdarīties, var mierīgi arī neskaitīt, jo vidēji albums allaž ir īsāks par intervāliem starp iekšu attīrīšanām. Otrs ir morālais aspekts. Tā mokoties, tu nolādi savu nespēju gūt virsroku pār savu grēcīgo miesu, par tieksmi baudīt un dzīvot tikai mirklim, neraizējoties, kas nāks pēc tam. Tad nu šeit progroks ir īsti vietā. Tas liek tev atskārst, ka dzīvē ir arī kas lielāks un svarīgāks par primitīvu epikūrismu, un, nosodot vakardienas bezdomu vājumu, lieliskās mūzikas ietekmē tu kal plānus, kā izlīdzināt savas dzīves laivas gaitu. Kā ierobežot alkohola patēriņu svētkos un darba dienās, kā sabalansēt fiziskās aktivit

Vakar pieliku punktu blogošanai. Nudien, tas jau sāka palikt apgrūtinoši. Tagad man šī lieta acīmredzami pārtaps par dienasgrāmatu. Nu, bet tā var būt! Ar kaut kāda veida rakstīšanu ir tā sarasts, ka vienkārši tāpat apstāties nav iespējams. Dīvaini savāca ar pašu lēmuma pieņemšanu. Klāss to noturēja par izsvērtu, lai gan tas bija pilnīgi impulsīvs. Tomēr tūlīt pēc tam es sajutos tā itkā tas tiešām būtu kas domāts, pārdomāts un izsāpēts. Vispār sanāca smieklīgi, ka painformēšana ģīmjgrāmatā, ka laiks ir beigt, izvērtās  čutļi ņe  atvadās no šīs pasaules. Kā lai šeit neatceras vārdus "bet nāk tik vecenes, un stāda pujenes". Jā, bija jau arī aizkustinošāki mirkļi sakarā ar bloga slēgšanu. Abas manas meitas bija patiesi satraukušās. Šeit gan satraukuma pamatā ir raizes par sava radītāja garīgo veselību, nevis kāda nožēla, ka katru nedēļu neparādīsies pa kādam salīdzinoši nebaudāmam tekstam. Vienalga, šādas raizēšanās (vēl atceras!) man liekas ļoti simpātiska. Beigās man pi

Well, I’m standing on the corner of Lafayette State of Louisiana Wondering where a city boy could go "Pirms precēšanās tev noteikti ir jāspēj atbildēt uz jautājumu – vai tu gribi no šīs sievietes bērnus?" – tāds bija viens no manas Omammas spārnotajiem teicieniem. Vēlāk es nodomāju – jā, gluži pareizi, tas ir vienīgais īstais kritērijs pēc kā ir jāvadās, iestūrējot laimīgajā laulības ostā. Skaistums, sekss, nauda, ideju un domu kopība, jā, arī pate mīlestība – viss tas ir otršķirīgi salīdzinājumā ar šo vienu galveno nosacījumu. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – viss var pāriet, bet bērni vienmēr paliks. Es gan savā mūžā neesmu dabā saticis tādu cilvēku, kas piekristu šim uzstādījumam. Ieskaitot manu paša kundzi. Tomēr tieši no tā es vadījos, kad man bija jāpieņem šis ne pārāk vienkāršais lēmums – precēties vai nē. Es jau biju piemirsis šīs savas pārdomas, ar kurām biju nokāvies pirms 33 gadiem. Te negaidīti viens mans kolēģis gribēja nodemonstrēt  Business Analy

Once in a town in the black forest a little white toy-shop stood. Katnera stāstā „Iedomīgais robots” ir asprātīgi izklāstīta tēma par cilvēka zemapziņu. Tur kāds ģeniāls izgudrotājs skaidrā prātā nespēja izdomāt  ne locekļa , bet tikko bija apreibinājies ar alkoholu, tā modās viņa zemapziņa, kurai nekāda inovācija nebija par grūtu. Vienīgi alkoholiskais izgudrotājs nespēja savu zemapziņu nostādīt uz komerciāliem pamatiem, kas arī bija viņa nedienu pamatā. Jā, katrā cilvēkā kaut kur mīt zemapziņa, kas brīva no prāta žņaugiem var izrādīties vienkārši ģeniāla – mazākais man tā liekas. Un lopiska apdzeršanās nebūt nav vienīgais veids, kā tai tikt klāt. Bērnībā – šoreiz es tiešām domāju bērnību – tātad vecumu līdz skolai – es pirms gulētiešanas mēdzu stāstīt savam brālim fantāzijas. Tagad vairs nezinu kā, bet es tajā laikā spēju uz līdzenas vietas izdomāt visdīvainākos stāstus, kuru laikā mēs abi divi parasti iemigām, un man bija iespēja to turpinājumus vērot krāsainos sapņos. Ko

Jā, gribētos gan... ne jau par mūsdienīgu mākslinieku – man pietiktu būt kaut vai par sanīkušu sūdu, bet arī tas nav lemts. Es esmu tāds pats kā lielākā daļa cilvēku – vienkāršs sūds. Sanīcis sūds jau pretendē uz īpašu, individuālu statusu, jo kurš gan ļaus sūdam sanīkt – tevi vienkārši pievienos pārējām pasaules fekālijām, un tur tu saplūsti kopā ar šo visaptverošo masu, kas veido lielāko t.s. cilvēces daļu. Pirmo reizi par ko dzīvē kļūt, es aizdomājos 17 gadu vecumā. Līdz tam es pāris reižu biju par to lauzījis galvu, bet ne pārāk nopietni. Vienīgais, ko es tobrīd sapratu, ka esmu absolūti nederīgs jebkādai profesijai. Es nespēju sevi iedomāties ne kā proletārieti, kas čakli strādā, ne kā veiklu blēdi, kas ir iefiltrējies kādā ekskluzīvā amatā, piemēram, ir noliktavas priekšnieks, kas veikli  „ tamborē ”  visaptverošajā blata sistēmā. Iespēju atrasties barjeras otrā pusē – t.i., pārtapt par partijas funkcionāru vai čekistu, kas manās acīs bija/ir viens un tas pats, es neapskatī