Soul of a Man - Ramblin Jack Elliott

I want somebody to tell me

Answer if you can

I want somebody to tell me

What is the soul of a man

Kas ir cilvēka dvēsele? Vienlaicīgi gan stulbs, gan arī pārgudrs jautājums. Nepiederu pie ticīgajiem, kuriem uz visām lietām allaž ir gatava atbilde Bībelē. Es esmu materiālists no matu galiem līdz papēžiem. Tomēr cilvēka spēja abstrakti domāt, pie kam darīt to tad, kad tam nav ne mazākās nozīmes, bet pilnīga nespēja iedarbināt savu smadzeni, kad tas ir absolūti nepieciešams, vedina mani uz domām, ka šajā pasaulē viss nemaz tik vienkārši nav. Tāpat es nevaru samierināties ar domu, ka cilvēks esot cēlies no pērtiķa. Man tas liekas kaut kā pazemojoši. Te nāk prātā arguments, ko lietoja kāds pops reliģiskā disputā ar komunistu aģitatoriem, kas klāstīja Darvina teoriju – cilvēki esot cēlušies no mērkaķiem, utt. Garīdznieks atbildēja vienkārši – "Každij svoix predkov znajet. Moji biļi čelovekami..."

Vienlaicīgi es esmu ārkārtīgi māņticīgs cilvēks – esmu pasists uz cipariem.  Mans dzimšanas gads ir 1958, bet uzaudzis esu mājā nr. 58. Līdz ar to man ir pārliecība, ka 58 ir mans laimīgais skaitlis. Ja 58 nav pieejams, var izlīdzēties arī ar 8 – šis cipars man liekas īpašs. Kāpēc tā? Nepateikšu. Man liekas, ka 8 simbolizē gudrību. Tiešām nezinu, kā es esmu nācis uz šādām domām, bet tā viņš ir. Ja, braucot uz darbu, sastopu auto ar numuru, kas satur 58, man liekas, ka šodien man veiksies. Ja liftā kāds brauc uz 5. stāvu, man atkal ir pamats laimes priekšnojautās notrīcēt, jo mans stāvs ir astotais - skaitlis 58 kā "uz sejas". Tas, ka mājas numurs ir 58, liekas kaut kā pašsaprotami. Vai šeptē man veicas? Nu, protams – gluži kā slīkonim! Esmu paaugstināts priekšniekos, man ir lieliska komanda, īsāk sakot, viss ir labi. Nu, ja arī ne tieši labi, tad noteikti labāk, kā es būtu to pelnījis.

Eksistē arī cipars tieši pretējs 58 – tas ir 13. Kā tas darbojās?  Ļoti vienkārši – tad neveicas maniem ienaidniekiem. Vispār kādreiz man likās, ka tas nes nelaimi un postu arī man pašam, bet tad vienā jaukā dienā es nolēmu pārbaudīt, vai nav tā, kā jau teicu – „zāģa diena” maniem nedraugiem. Pirmajā brīdī var likties, ka veikt šādu pārbaudi ir grūti. Patiesībā tieši otrādi – tas ir ļoti viegli. Reiz mana šefiene BTG gribēja nokrāpt man prēmiju un kādas vēl tur naudas. Es 13. dātumā uzcepu viņai draudu vēstulīti, ka sūdzēšu šamo tiesā. Ciparu 13, cik vien tas ir iespējams, izcēlu - gan uz pašas vēstules, gan uz aploksnes. Jā, lai piedotu šai lietai nopietnību, izvēlējos kuvēru, uz kura bija attēlots aklais ar spieķīti rokā (es tobrīd strādāju Texas Commission for the Blind - viņiem tādu bija čum). Rezultātā mana smalkā amerikāņu šefiene samaksāja visu prasīto „kā mīļākā” (как миленькая) - pie kam valša ritmā. Kopš tā laika es 13. dātumu vienmēr gaidu ne bez ļauna nodoma nolīdzināt ar kādu rēķinus, ja vien ir radusies tāda vajadzība.

Te var rasties jautājiens, vai 13 nesit arī pa mani pašu?  Nu, dabiski, ka nē. 13 taču ir tikai skaitlis, kā gan tas var mani kaut kā ietekmēt? Tas mani satrauc tikpat maz kā nesastapts 58. Es taču esmu materiālists no matu galiem līdz papēžiem.