Klāss Vāvere – Big Boys Lullabies

In my solitude

You haunt me

With dreadful ease

Of days gone by

Jau no paša sākuma tu saproti – šis būs BIG! Igī Popa balss tembrs – baiss un dižens. Drusku kretinē, ka tā ir viena no manām iemīļotākajām bērnības dienu romantiskajām franču dziesmiņām. Tomēr mirkli vēlāk dziedātājs pārliecina, ka viņš nav arī nozaudējis ne grama no melodijas. Viegli piesmakuša saksafona skaņa to tikai papildina. 

Tātad diženums un romantika, acīmredzot, būs BBL vadmotīvs – nodomāju es. Pēc Les Feulles Mortes seko Mārvins Geijs. Nu, tas ir brīnumjauki, bet What's Going On ir mīļuma, bet ne diženuma paraugs, par spīti dziesmas tekstam. Savukārt nākamā Džeimsa Brauna žēlošanās par pasaules kārtību pilnīgi noteikti atkal ir par diženumu. Vai šie būtu amerikāņu kalniņi – augšā, lejā?

Seko Solid Air, un tas atkal ir nedaudz no cita plauktiņa, bet man tik mīļš, ka vienkārši atgāžos dīvānā un baudu mūziku. Augšā, lejā, pa labi vai pa kreisi – kāda tam nozīme? Var taču vienkārši klausīties labas lietas. Nākamie Kolinss un Keivs to tikai apstiprina.

Tad atkal kārtējie kontrasti – sīrupains romantisms Atķēdētajā melodijā, ko nomaina Veitsa I'll Be Gone, kur, liekas, viss iet greizi. Tad vēl Dakteris Jānis par vientulību, un ir sajūta, ka plates pirmā puse ir izskanējusi, un tā jāpārliek uz otru. Tam, saprotams, ir nepieciešams laiks, un lai atgūtu klausītāja uzmanību skan džeziņš. Tam seko dzīves nogurdinātais Gensbūrs, ko tūlīt nomaina laucinieciska dziesmiņa Manas mīļās Klementīnes stiliņā. Lai es nepaspētu atgūties, Madija Votersa Rock On man pāriet pāri kā buldozers. Tā kontrastu spēle turpinās līdz pat diska beigām. Noslēgumā izskan Elvisa  Love Me Tender, kā papildus piedeva. Jā, cilvēkiem vienādiņ jau gribas dabūt kādu haļavu – tas ir tāpat kā smagi tiek pārdzīvots, ja kaut kas no solītā nav saņemts.

Ko lai saka par BBL kopumā? Laikam jau vienkārši jāatzīstas, ka es nespēju atkost šo kontrastu spēli. Pēcgarša ir tāda, ka šeit valda romantika 100 dažādos veidos. Mūzika laba, bet es neriskētu, piemēram, likt Gensbūru un Belafonti blakus. Pārāk atšķirīgas dzīves izpratnes.

Varbūt Klāss varētu ziedot vienu no diska vākiem īsai esejai par sajūtām, kas ir stāvējušas aiz šīs atlases. Internāta laikmetā tas gan ir līdzvērtīgi kā nostāties uz sliedēm un gaidīt vilcienu.