Dienasgrāmata

The Basement Tapes Kādā dziesmā Lenons dzied we have grown – tas ir pirmais, kas man tagad ienāk prātā, klausoties Basement Tapes . Ne tik ļoti sen The Band man nepatika kā suga, un šis albums konkrēti. Acīmredzot brīnumi tomēr notiek. Tas tev nav Deivids Bovijs, šis var pavisam mierīgi aiziet. Tiešām laba mūzika. Klausos un mēģinu iedomāties Bobu tajā laikā. Vairs ne kā kaismīgu iesācēju, arī ne folka fanātiķu davestu tūres varoni, kas turas uz dažādiem "antidepresantiem". Drīzāk kā cilvēku, kas ir imūns pret slavu, vispār pret visu to kņadu un stresu, kas valda šovbiznesā, kad liekas, ka jāsteidzas, jo vajag объять необъятное , kas parasti dabā nozīmē kā vāverei ritenī dzīties pakaļ visām šīm mirāžām, kas lielā mērā ir tas, kas darbina šovbiznesa pasauli. Arī Bobs var teikt šo Džona frāzi we have grown – viņš ir materiāli neatkarīgs, viņam ir domubiedri, un liekas, nav nekā tāda, kas varētu jelkādā veidā ietekmēt šo pasauli. Tāpēc jau arī Basement Tapes ir san

Vēl līdz pat vakardienai man nekad nebūtu ienācis prātā, ka mēģināšu noformulēt savas domas par tematu “Melānijas hronika”. Apzinos arī, ka darīt to no manas puses ir muļķīgi, jo, vienkārt, es neko nerubīju no kino, otrkārt, neesmu arī ne lasījis attiecīgo grāmatu, ne vispār iedziļinājies tematikā. Vispār es esmu liels latviešu kino nedraugs – mani šausmina gandrīz visi vietējie ražojumi – vai tur stāsts par bermontiādi vai basketbolu. Es gan nespēju profesionāli šīs filmas izvērtēt, jo man trūkst zināšanu. Vienkārši sajūtas, tās skatoties, ir, ka tas ir fake product . Uz Melāniju gāju drūma pienākuma mākts, jo manus svētdienu plānus nereti sastāda sieva vai meita, un man atliek tikai būt pazemīgi pateicīgam. Es gan zināju, ka filma būs par 40to gadu izsūtītajiem uz Sibīriju, un tas manu sajūsmu par brīvdienu kino izklaidi piezemēja vēl vairāk – tātad nekāda alus un popkorns arī nebūs. To drīkst lietot tikai filmās par trako profesoru, kura ģimene korī pirž, lai liktos smieklīga

Bringing It All Back Home (1965) Dilans neapšaubāmi ir ģēnijs – līdzīgi kā Pikaso glezniecībā. Arī liktenis viņiem savā ziņā līdzīgs – pirms tā pa īstam uzsākt pašam savu lidojumu pa pilnam piesūkties ar priekšgājēju idejām un nostādnēm. Bet tad vienā brīdī aiziet no šā drošā un paredzamā ceļa, lai sāktu kaut ko savu. Šajā sakarā nāk prātā dāņu komiskā filma par Pikaso dzīvi – aina, kā jaunais mākslinieks Parīzē noīrēja darbnīcu – saimniece par izīrējamo telpu spēja pateikt tikai vienu vārdu – Electricity!   To gan sapratīs tikai tie, kas šo ķini ir redzējuši. Jā, bet tieši šis vārds – Electricity – raksturo izmaiņas Boba mūzikā. Klausoties “Megijas fermu” no All Back Home , ar ko viss esot sācies, mani nepārņem sajūta, ka tas ir kaut kāds kvalitatīvs lēciens Dilana mūzikā. Gabals, protams, foršs, bet, ja man jāsalīdzina ar Mr. Tambourine Man , Gates Of Eden , bet īpaši It's Alright, Ma (I'm Only Bleeding) , tad man ir jāatzīstas, ka akustiskais Dilans man patīk lab

Bob Dylan (1962) Pirms gadiem 4-5, kad pirmo reizi apmeklēju Blūza Svētkus Siguldā, tur notika sacensības starp vairākām blūza komandām – uzvarētājs brauca uz līdzīgiem mačiem Holandē. Šī iemesla dēļ gaisotne finālā likās pat nedaudz saspringta – laikam jau visi vēlējās braukt uz Amsterdamu uzvilkt kādu kāsīti. Tāpēc jo lielāks pārsteigums visiem bija, kad uz skatuves iznāca pirmā grupa, kas bija kvalificējusies Latvijas finālam, – tie bija 13-14 gadus veci tīņi. Blūzs tomēr ir žanrs, kur “labs cilvēks” izkliedz savu sāpi – kāpēc sieva nedod, viskijs beidzies un taml. Kā gan jaunieši ko tādu spēs izdziedāt? Viņi tomēr turējās godam – solists bija pilnībā ticis skaidrībā ar blūza ideju, t.i., sapratis “vecā vīra sāpi”. Kāpēc man tas tagad nāk prātā? Arī Bobs savā debijas albumā liekas pilnībā izdzīvo gados veca cilvēka, kuram dzīvē maz kas vairs ir mīļš, sajūtas. Nezinātājam ir pat grūti iedomāties, ka dzied gados jauns puisis, no kura drīzāk gribētos sagaidīt kaut ko romantis

Ir iespējami tieši divi iemesli, kāpēc es kādu mūziku klausos reti – vai nu man tā ļoti patīk, vai arī – tieši pretēji – ne pārāk. Tos, ko uzskatu par galīgiem draņķiem, neklausos nemaz, bet izcilības kā, piemēram, Onkuli Tomu, bītlus, cepelīnus vai Pink Floyd es izvelku dienasgaismā tikai tad, kad sajūtu, ka ilgāk bez viņiem vairs nespēju iztikt. Tā es sargāju sevi no tā, ka izcilniekus klausītos pārāk bieži, kā tas dažkārt man gadījās bērnībā. Tad pastāv risks, ka viņi gluži vienkārši pieriebjas. Bobs Dilans pilnīgi noteikti pieder pie šiem izredzētajiem, kurus klausos reti. Manā īpašumā gan ir tikai viena viņa vinila plate – Tempest . To tad arī es periodiski izvelku no plaukta, lai baudītu mākslu po-fenšuju . Protams, iztikt ar vienu vien albumu Boba gadījumā būtu vienkārši smieklīgi. Laiku pa laikam sameklēju arī Highway 61 Revisited (mans favorīts) vai vēl kādus 5-6 citus albumus no dažādiem Boba karjeras periodiem. Dažkārt vēl brūķēju vienu otru izlasīti, piemēram, 2013.