Death Is Not The End – Nick Cave & The Bad Seeds

When you're sad and when you're lonely

And you haven't got a friend

Just remember that death is not the end

„Ar spičku pakaļu neaizbāzīsi!” – saka man kāds kolēģis, un es nepatikā saraujos, jo visu uztveru pārāk tieši – vienkārši domās vizualizēju šādu mēģinājumu. Gribētu jau kaut ko cirst pretī, bet apraujos – tas taču ir Andris, ko, viņam pašam nezinot, dēvēju par Labvēlīgo Tipu. Viņš noteikti negrib man kaut kā uzbraukt – acīmredzami vienkārši mēģina būt asprātīgs, kā nu to prot. Tomēr šī frāze man kaut kā iesēdās prātā. Es gan pats to nelietoju, jo liekas pārāk vulgāra, tomēr dažkārt tieši šo es iedomājos bīžos, kad saproti, ka tu mēģini объять необъятное vai, kā mēdz smalki izteikties, boil the ocean.

Es jūtos noguris no saviem meklējumiem mūzikā. Nenoliegšu, tas ir ļoti interesants sporta veids – visu laiku klausīties ko jaunu, bet līdzi nāk pagurums un tāds kā bezcerīgums. Es vienalga nespēju visam izsekot, atcerēties, novērtēt. Patiesībā es to arī tā pa īstam nemēģinu. Vienkārši eju uz priekšu, paturot prātā, ka, ja agrāk es zināju „visu par neko”, tad tagad eju virzienā „neko par visu”. Vakar klausījos kompilācijas, kuras esmu savācis aptuveni pirms gada. Jā, mūziku es vēl kaut kā atceros, bet dziesmas, albumus, pat izpildītājus – ne locekļa. Tajā brīdī sajutu – es, laikam, esmu sasniedzis otru galējību, un, ja negribu nojūgties, šis sporta veids ir jāpārtrauc. Nu, nevar cilvēks īsā laikā apgūt pieredzi, ko citi ir krājuši gadu desmitiem. Jā, brīžiem mani pat kaitina dažu atsevišķu cilvēku nenormāli plašās zināšanas par tēmu, un gribas pierādīt, ka es arī spēju, mazākais, tam izsekot. Acīmredzot tomēr man būs pašam sev jāatzīst, ka ne pārāk.

Varbūt labāk lietot mūziku kā vīnu – es to dzeru, nevis pētu vīnogu šķirnes, reģionus, ražotājus, īpašos gadus un tml. Un kāpēc gan es esmu iedomājies, ka ar mūziku vajag rīkoties kā savādāk? Jā, protams, zināšanas ļauj atrast jaunas, arvien skaistākas lietas, bet par to ir jāmaksā ar patērētu laiku – šajā dzīvē nekas nav par velti. Vēl kas – mūzika pati par sevi jau vēl nekas nav, vai, pareizāk sakot, tā ir tikai viena dimensija. Vēl vajag sekot dziesmu tekstiem, saprast, kādam stilam, laikmetam un tml. attiecīgā lieta pieder – vai tas ir kāda jauna laikmeta sākums un avangards vai arī, gluži pretēji, pēdējā atrauga un pusplaģiātisks darinājums „stilā”, t.i., vienkāršāk runājot, saprast, vai tā ir tīra manta vai kaut kas samačkāts.

Rakstot šo, protams, klausos. Tā ir Daiņa izlase, un tur starp galīgi nepazīstamiem vāciešiem, man liekās, ka atpazīstu izpildītāju pēc balss. Jā, tas ir Nīls Jangs – gabalu nezinu (vai arī esmu piemirsis), bet balsi atceros labi. Jā, kaut kas tomēr ir palicis atmiņā – Jangu, Simoni, Banhartu, Mārtinu un vēl tur kādus spēju atpazīt. Jāmāk priecāties par mazumiņu! Mjā, bet Keivu neatpazinu – vienīgi piedzīvoju to kaitinošo sajūtu, ka es zinu, bet nespēju atsaukt atmiņā. Eh, kam tas viss!