The Little Tin Soldier – Donovan

Once in a town in the black forest a little white toy-shop stood.

Katnera stāstā „Iedomīgais robots” ir asprātīgi izklāstīta tēma par cilvēka zemapziņu. Tur kāds ģeniāls izgudrotājs skaidrā prātā nespēja izdomāt ne locekļa, bet tikko bija apreibinājies ar alkoholu, tā modās viņa zemapziņa, kurai nekāda inovācija nebija par grūtu. Vienīgi alkoholiskais izgudrotājs nespēja savu zemapziņu nostādīt uz komerciāliem pamatiem, kas arī bija viņa nedienu pamatā.

Jā, katrā cilvēkā kaut kur mīt zemapziņa, kas brīva no prāta žņaugiem var izrādīties vienkārši ģeniāla – mazākais man tā liekas. Un lopiska apdzeršanās nebūt nav vienīgais veids, kā tai tikt klāt. Bērnībā – šoreiz es tiešām domāju bērnību – tātad vecumu līdz skolai – es pirms gulētiešanas mēdzu stāstīt savam brālim fantāzijas. Tagad vairs nezinu kā, bet es tajā laikā spēju uz līdzenas vietas izdomāt visdīvainākos stāstus, kuru laikā mēs abi divi parasti iemigām, un man bija iespēja to turpinājumus vērot krāsainos sapņos. Ko tālāk redzēja mans brālis – nezinu.

Ja Rīgas Omamma, kas iesākumā gulēja ar mums vienā istabā, pieprasīja, lai būtu klusums, kas ir tik ļoti nepieciešams gulēšanai, es domās stāstīju-sapņoju viens pats. Laikam tāpēc jau arī es esmu tāds guļava – es savos sapņos joprojām redzu fantāzijas. Tas viss, protams, tad, ja izdodas iemigt. Bezmiega naktis – tas ir pavisam cits temats.

Jā, zemapziņu visvieglāk ir atbrīvot ar alkohola palīdzību. Klasisks piemērs ir šā bloga rakstīšana. Nereti es nemaz nezinu, ko rakstīt – es vienkārši vēlos atpūsties no ikdienas. Pats vienkāršākais veids ir ieliet sev pilīti vīna (vēlams ne vairāk kā vienu pudeli), un sākt rakstīt to vai šo. Tad vienā brīdī zemapziņa ir pasprukuse brīvībā, un es stročīju tekstus mērkaķa ātrumā – patiesībā jau mani pirksti netiek līdzi. Tajā brīdī mani pārņem neparasti viegla un laimīga sajūta – šis process man sagādā prieku. Sliktā ziņa ir, ka pie tā var pierast. Tagad, ja nedēļu neesu neko rakstījis, es sāku justies nomākts un depresīvs. Jā, un tad vairs nav nemaz tik viegli pieķerties pie rakstu darbiem – traucē iepriekšējo sacerējumu nožēlojamā kvalitāte, pilnīgs ideju vakuums un tamlīdzīgas lietas. Tomēr beigās kāda ideja parasti uzrodas, par ko atkal var sabīdīt kādu tekstu.

Vai var atbrīvot fantāziju arī skaidrā prātā? Protams, ka tas ir iespējams. Pirms gadiem divdesmit, kad atvaļinājuma laikā mēs visa famīlija vasarās mēdzām gulēt siena šķūnī Latgalē, manas mazgadīgās meitas vakaros pieprasīja, lai es stāstu viņām pasakas. Patiesībā dažādu valstu pasakas un teikas ir lieta, kas man aplam patīk. Jaunībā es izlasīju visu, kas bija pieejams šajā žanrā – sākot ar latviešu tautas pasakām, brāļiem Grimmiem un beidzot ar tādām ērmīgām lietām kā sengrieķu mīti un teikas, 1001 nakts pasakas un pat Bībeli. Pēdējā – īpaši Vecā Derība – man gan likās pārāk šausmīga, lai varētu to pievienot savai pasaku pasaulei. Detaļas vairs īsti neatceros, bet, ja nemaldos, tur bija kāda epizode par vienu slepkavu, kuram bija izdevies ar vienu dūrienu nogalināt uzreiz divus cilvēkus mīlas akta laikā – vienu no izredzētās tautas, bet otru, pēc visa spriežot, no kādas neizredzētas, kas, jādomā, no tā brīža skata viedokļa raugoties, bija slikti. Tas ir pate slepkavība Dievam likās pat ļoti labi – uz slepkavu viņam bija īpaši labs prāts – slikti bija mīlēties ar sveštautiešiem.

Varbūt es vienkārši visu pārāk tuvu ņemu pie sirds, jo pārāk dzīvi iztēlojos, kā seksa laikā šķēps tiek iztriekts cauri diviem augumiem. Man tas liekās šausmīgi neģēlīgi. No otras puses brāļu Grimmu skaistā pasaka par Sniegbaltīti patiesībā jau arī ir mērena šausmenīte. Lai arī cik nejauka bija Ļaunā Karaliene, mani tomēr interesē, kam tieši ienāca prātā, kā viņa ir jāsoda? Labajam Princim vai pašai Sniegbaltītei? Tiem, kam ir piemirsies, atgādināšu, ka vaininiecei bija jāvelk kājās uz oglēm nokaitētas dzelzs kurpes, kurās ballē bija jādejo līdz brīdim, kad viņa pakrita bez dzīvības. Humāni, vai ne? Pēc tā jau pat Osvencima var likties kā kūrorts.

Toreiz laukos es savā naivumā sāku stāstīt pasaku par Sarkangalvīti un vilku. Necik tālu netiku, jo bērni man aizrādīja, ka tā ir ļauna un cietsirdīga, un prasīja mainīt tēmu. Nolēmu drusku palabot stāstāmo, ko tālāk darīju katru vakaru. Mana pasaka nemainīgi sākās ar vienu un to pašu – „Sarkangalvīte un vilks – abi divi labi draugi”. Tālāk sekoja brīva improvizācija, kas neapšaubāmi ļoti līdzinās fantāzijai. Manas meitenes bija ļoti mierā ar šādu pasakas uzlabošanu, un es biju spiests to stāstīt katru vakaru (mainot sižetu, zināms) visa mēneša garumā. Vienīgā problēma, ka nereti sanāca tā, ka pats stāstnieks pirmais „atņirdzās”, t.i., iemiga.