Dienasgrāmata

Stulbums mani piemeklēja, braucot auto. Es, kā jau ierasts no rītiem, klausījos nevis mūziku, bet gan BBC. Šodien tas notika vēlāk nekā parasti, jo no rīta biju pie zobārsta. Radio diktors intervēja kādu gudrīti izglītības jautājumos. Pēdējais žēlojās, ka skolā māca visu, tikai ne to, kas dzīvē ir noderīgs. Un tad tas notika. Es paliku stulbs. Līdz šim ne klausoties radio Baltkom krieviski, ne pļāpājot ar draugiem, pat satiekot Izglītības ministri, man nekad nebija ienācis prātā, ka es varētu spriest, kas būtu jāmāca bērniem skolā. Es vienkārši esmu ķomka šajā jautājumā. Tas gan netraucē mani ar interesi sekot tam, ko stāsta citi. Dažam patīk padomju laiku izglītības sistēma, cits vēlas ieviest Somijas modeli, kur bērni paši izlemjot, ko grib mācīties (ja vispār grib). Korejieši visu vēloties darīt Tīmeklī – arī mācīties. Man pašam nav noteikta viedokļa. Bet šodien es iztēlojos, ko es būtu gribējis apgūt pamatskolā un vidusskolā, ja man būtu iespēja izvēlēties. Protams, ir j

Dzirdu troksni blakus istabā, un es izslēdzu planšeti. Durvis paveras, un man liekas, ka sievasmāte ir ienākusi istabā, un tagad klusi stāv man aiz galvas. Velns! Es neesmu noņēmis brilles, un viņa tagad, droši vien, brīnās, kāpēc znotiņš guļ ar brillēm uz acīm. It kā jau tam nebūtu lielas nozīmes, bet man baigi negribas nakts vidū ieslīgt plašākā diskusijā, kas noteikti uzmodinās arī Ingrīdu – patlaban viņa ir iemigusi, elpo mierīgi, un viss ir labi. Runāšana ir sievasmātes lielākā nelaime – viņa nespēj paklusēt ne mirkli. Labi, ka vismaz tagad viņa nesaka kā citreiz – “es te klusi iziešu cauri, lai jūs neuzmodinātu”. Viņa tikai kaut ko nomurmina par suņiem, kas guļ ārā uz lieveņa. Tad viņa kursē tālāk uz tualeti. Vispār man patīk būt Lielvārdē – vienīgajā mājā, kas ir mana, jo tā stāv rakstīts zemesgrāmatā. Dabā situācija ir citādāka – tur dzīvo Ingrīdas mamma. Agrāk arī tētiņš, bet viņš šogad преставился , kā saka krievi. Es pats esmu šeit reti, bet pārguļu labi ja reizi vai

It was the year of the Beatles It was the year of the Stones... Liekas, ka nākamais gads NBA būs kaut kas neiedomājams. Kad klubi viens pēc otra spēlē "all-in" – tas ir vienkārši neiedomājami! Pirmie, manuprāt, bija Dallasa, kas agresīvi pievāca KP. Tiešām nezinu, kas no tā iznāks, bet ceru... Tā gribas redzēt, ka Eiropas duo , iekabinās visiem. Porziņģis kopā ar Dončiču. Neilgi pirms šī trade , es kaut kādā vietnē nokomentēju, ka KP ideālais klubs būtu Dallasa, jo 1) Dončičs, 2) viņi zina, kā izmantot garu PF (Dirks) 3) TX nodokļu slogs ir ievērojami zemāks, un tāpēc liepājniekam tas būtu papildus izdevīgi. Biju šokā, kad drīz vien KP tiešām piezemējās Dallasās – es nespēju noticēt, ka Ņujorka atteiksies no viņa. Tomēr tā notika. Un vēl atklājās dīvainas, nesaprotamas lietas, par kurām es labprāt aizmirstu. Tomēr es ticu, ka šī pasaka ir ar laimīgām beigām, un nākamgad mēs vērosim brīnišķīgu basketbolu Mavs izpildījumā. Nākamais, kas satricināja līgu bija N

Kobzons, Magamajevs... vēl kaut kāds Bojarskis. Pugačova, kuru visi apbrīno. Man riebjas viņi visi. Jo viņi dzied krieviski, bet krievi... Turklāt viņi ir atzīti Maskavā – tātad ir pretīgā brežņeviskā režīma akceptēti. Nē, ar tādiem man nav pa ceļam. Tā, vai apmēram tā, es domāju par visiem krievu estrādes mūzika – citas jau nebija. Un neko negribēju par viņiem zināt. Līdz reiz kaut kad 80to otrajā pusē izdzirdēju Grebenščikovu un sapratu – arī starp krieviem ir īsti veči. Tomēr globāli manos uzskatos maz kas mainījās, jo es biju pārāk aizņemts ar citām lietām mūzikā, kuras mani interesēja čum vairāk nekā kaimiņzemes čaļu centieni. Līdz 90tajos gluži nejauši uzdūros meitas atstātiem download-iem uz kompja – tas bija Kino. “Aiz nav ko darīt” uzklikšķināju uz vienu, un dziesma man acumirklī iepatikās – tā bija Pačka Cigaret. Godīgi sakot, vēl tagad man liekas, ka tā ir Coja labākā. Iespējams tāpēc, ka es iedomājos, ka tā stāsta par čaļiem, kas sēžas lidmašīnā, lai dotos karot