China Girl – David Bowie

Oh oh oh ohoo little china girl

Nu kam gan var būt tādas stārķa kājas! Es savā neprātā atkal esmu uzstīvējis savas smalkās Vācijā pirktās tupeles, kurām viss ir labi, izņemot pacēlumu. Tas ir par zemu manai latviešu zemnieka kājai, un pēc kāda laiciņa kurpes sāk nejauki spiest. Iepriekšējo reizi, kad tās uzvilku, biju pat spiests no darba pārrasties mājās agrāk, jo manas pēdas jutās kā „tautu cietumā”.

Ironiski, ka šīs sajūtas mani ir piemeklējušas, skatoties JRT izrādi „Austrumvējš, rietumvējš”. Lugā ķīniešu meitene nespēj šķirties no kājās apsējiem, kurus lietoja, lai pēdas kļūtu mazākas. Lai arī kājas tajos sāpēja, viņai likās, ka tā viņa izskatās skaistāka. Man arī liekas, ka jaunajās kurpēs es izskatos skaistāks, lai arī neviens no apkārt esošajiem cilvēkiem maniem apaviem īpašu vērību nepiegriež. Kā lai šeit neatceras anekdoti, kā čukča bija iegādājies jaunas kurpes. Šis – līdzīgi kā es – staigā apkārt, un domā, ka visi skatīsies, kādi viņam jauni apavi. Tomēr neviens nepievērš ne mazāko uzmanību šai lietai. Tad čukča noģērbjas pliks, un staigā vienīgi kurpēs – domā, ka tagad nu gan tās tiks pamanītas. Tiešām, jau pirmā pretī nākošā sieviete apstājas un prasa: „Kas jums tur priekšā karājas?” „Tas tur karājas un rāda, ka man ir jaunas kurpes.” – atbild čukča. „Labāk būtu jaunu cepuri nopircis!” – paziņo dāma. Kas gan var to sieviešu loģiku izprast!?!

Jā, tā var būt. Vispār šāda kāju mocīšana apavos man atgādina Padlatvijas laikus, kad tikt pie normāliem apaviem bija ārkārtīgi grūti. Ja iznāca valkāt vietējā ražojuma kurpes, tad uzberzt tulznas tādos nebija nekāda lielā māksla. Savukārt ārzemju apavi bija jāņem par labu esam neatkarīgi no to izmēra. Ja trāpījās nedaudz par lielu, tad tas nebija nekāds lielais kreņķis. Vienīgi kurpju purngali nodevīgi slējās uz augšu, un valkātājs nedaudz atgādināja klaunu – savādāk viss labi. Nujā, bet ja tās bija par mazu, tad sanāca īsta „staigāšana pa mokām”. Atceros, ka man reiz bija elegantas čehu kurpes, kuras izskatījās lieliski, bet diemžēl berza papēžus. Ko tik es nedarīju, lai šīs kurpes ievalkātu! Izgriezu no kartona īpašus ielikņus papēžos, lai neuzberztu „piešus”. Tomēr nekas nelīdzēja, un drīz mani papēži bija jēli. Glābiņš izrādījās kurpes samitrināt un pēc tam piestūķēt ar avīzēm. Tad tās nedaudz pastiepās, un es varēju tās valkāt. Vispār ir baisi atcerēties tos laikus un nabadzību, kāda tad valdīja.

Jā, ja bija paveicies tikt pie sakarīgiem apaviem, tad tie tika valkāti mazākais divu trīs gadu garumā katru dienu – vai tur ziema vai vasara. Var tikai pabrīnieties, kā tie apavi turējās. Papēži, zināms, gan periodiski tika atjaunināti pie meistara, bet kādas kurpes izskatījās no iekšpuses labāk neatcerēties. Nāk prātā citāts no „Zelta teļa” – „vecais Romualdovičs paostīja savus kājautus un teju, teju sasagrīļojās.”

Kas ir piedzīvojis tos laikus, tam ir grūti šobrīd neiegādāties, mazākais, kādus 10-12 pārus apavu, un tad viņa mājas priekšnamā var rasties iespaids, ka šeit mīt astoņkājis. Tomēr kāpēc ir jāmokās ar apaviem, ja tie īsti neder? Nezinu. Iedzimts skopums, vēlme pirkt lēti par atlaidēm kombinācijā ar padumjo laiku domāšanu, ka gan jau ievalkāsies – tagad ir tikai nedaudz jāpacieš.

Ja šo izlasīs Krišs, viņš tūdaļ padomās, cik lieliski ir dzīvot „Dieva svētītā klimatā”, kur var staigāt jēzenēs. Sava taisnība tur ir. Es gan viņa vietā nevalkātu pilnīgi plakanās iešļūcenes – cilvēkam pēda parasti nav gluži plakana. Ja ir, nu tad cits stāsts. Tāpēc mācīsimies no angļiem – nepūlēsimies ietaupīt pērkot apavus!