Dienasgrāmata

Ja godīgi, man nekad nav paticis lasīt latviešu rakstnieku darbus. Es nezinu, no kurienes man tāda nepatika, bet, sākot jau no bērnības, es varēju lasīt dajebko, tikai ne latviešus. Vienīgais izņēmums bija Blaumanis. Brāļa krusttēvs Tedis man reiz dzimšanas dienā uzdāvināja pilnus šā rakstnieka kopotos rakstus, un tā kā Tedonkulis mums ar brāli bija teju dieva vietā, tad izlasīju visu no vāka līdz vākam. Man bija kādi 11-12 gadi, un tobrīd nekāda īpašā attieksme pret Blaumani neveidojās. Tas bija līdzīgi kā abu akadēmisko teātru izrāžu apmeklēšana – tās vienkārši tādas bija. Es nesāku vērtēt latviešu teātri kopumā – tikai salīdzināju vienu izrādi ar otru. Bet lasīju es daudz. Visvairāk frančus, jo tie jau arī bija visvairāk drukāti. Visus tos Igo, Balzaku, Merimē, Stendālu un ko vēl tur ne. Latvieši man bija izņēmums, un, manuprāt, šeit liela loma bija skolas obligātajai literatūrai. Tā prasīja, lai lasu latviešus, un es, dabiski, no tiem vairījos, cik vien iespējams. Nācās, pro

Mana pirmā Prozas darbnīcu nodarbība (pārējiem otrā). Ko lai saka? Šausmīgi kontrastains pasākums. Rolands un Ieva viens otram ir pilnīgs pretstats! Nekad nebiju iedomājies, ka tā varētu būt. Pirmais mūs apstrādāja Rolands. Tāds padrūms, nedaudz izkāmējis tips. Kad viņš saka, ka ir sasirdzis ar austrumu filozofiju un kultūru, es pa ceļam pazaudēju, ko viņš tur stāsta par austrumiem, un domāju, ka tagad viņš sāks sūdzēties par kādu ligu vai ko tamlīdzīgu. Optimisms viņam piemīt tikpat, cik Dekaelam – tātad nemaz. Izejot no analoģijas secinu – laikam viņš ir neparasti gudrs. Ar mums Rolands apietas kā garīgi atpalikušiem. Stāsta vispār zināmas lietas lēnā, nogurušā balsī. Neparasti sistemātiski un pārliecinoši. Tekstu pavada ar slaidiem uz sienas, kas ir novesti līdz perfekcijai. Izskatās, ka viņš baidās spert soli pa labi vai ap kreisi, jo katra novirzīšanās no prezentācijas būtu kas briesmīgs. Ar savu sakāmo Rolands tiek galā čum ātrāk, nekā pats to gribējis un gaidījis,

Mana (rakstnieka) darba vieta Viens notikums rakstnieka dzīvē Ārā joprojām gāž kā ar spaiņiem. Neko tādu agrāk es neesmu piedzīvojis. Nu, līst stundu, nu divas, bet ne jau 24 no vietas. Mums ir baigi laimējies, ka nakti pārlaižam sausumā. Varēja būt daudz ļaunāk. Guļam kur nu kurais – daži uz grīdas, citi virtuvē uz galda un arī zem tā. Esmu izredzētā statusā, jo pēc izlozes varu gulēt saimnieku gultā. Viņi paši aizgāja gulēt kūtī. Vai tur ir tikpat sauss kā šeit istabā? Tomēr, lai arī es esmu šādā priviliģētā stāvoklī, es vienīgais nespēju iemigt. Kalnu slimība, laikam. Esam kādus trīs vai četrus kilometrus virs jūras līmeņa. Man ir zudusi arī apetīte. No sākuma domāju, ka man vienkārši riebjas tā auzu putra, ko grupas vadītājs vienādiņ pasūtina mums brokastīs. Bet tad konstatēju, ka nevaru dabūt iekšā pat “Vāverītes” dižkonfekti, kas, salīdzinoši neskarta, dzīvo manas jakas kabatā jau kuro dienu. Tā es guļu uz muguras un pierakstu dienas notikumus. Moku pilnais kāpie