Lielais Kristaps
Jūtos nevesels. Garīgi. Noskatījos trīs filmas – Lielā Kristapa balvas kandidātes, un raudāju. Raudāju katrā no tām. “Homo Novus”, “Mērijas ceļojums” un “Bille”. Komēdija, doķene un ģimenes filma. Visas trīs man tiešām patika. Un es raudāju. Nevaru lepoties, ka es būtu kino cienītājs. Protams, līdzīgi kā visi, bērnībā es gāju uz visām jaunākajām ārzemju filmām. Es burtiski kaifoju no tādiem grāvējiem kā, piemēram, “Piedzīvojumi gaisā”, “Slaids gaišmatis ar melnu kurpi” vai “Lielo pastaigu”. Tomēr par īstu konomīli es nekļuvu. Nepūlējos iegaumēt aktieru vai režisoru vārdus, nelasīju kritikas – īsāk sakot, es biju tāds svētdienas kino cienītājs. Tomēr kino tad man stipri vien patika. To nevar pat salīdzināt ar situāciju tagad. Piemēram, patlaban pat Ingrīda skatās TV kaut kādu lielfilmu, bet es sēžu viņai blakus un pa to laiku stročīju šo murgaino tekstu. Tāda ir mūsu ikdiena – Ingrīda skatās filmas, bet es vai nu sēžu datorā, vai ko lasu. Vai arī gluži vienkārši eju gulēt. Fi