Dienasgrāmata

Es gandrīz neko nezinu par Grētu. Ja sociālajos tīklos neplosītos tādi kā Spulgacītis, varbūt šī meitene vispār paslīdētu garām manai uzmanībai. Lai gan nē. Drīzāk es paliktu pie savas pārliecības, kāda man tā bija pavisam nesen. Un tā ir – es ciest nevaru kampaņas. Tad visi it kā mobilizējas uz kaut ko, sāk drudžaini darboties, dažkārt novedot sevi teju vai līdz histērijai, bet šī darbošanās parasti nav ilgtspējīga un nedod gaidītos rezultātus. Tāpēc es dodu priekšroku pārdomātai, ilgtermiņa darbībai. Troksnis ap Grētu šķiet tieši tāds – cilvēki sadalās piekritējos un nīdējos, visādi plosās un ālējās. Spulgacītis, piemēram, paziņoja, ka atdraugos katru, kas uzdrošināsies iestāties par meiteni. Tas radīja manī neizpratni, un es sāku interesēties par ko stāsts. Bet stāsts ir vecais – cilvēce ir aptrakusi no pieejamā resursu daudzuma un, kā mēdz teikt krievi - с жиру бесится . Neatceros vairs kurš tas bija, kas vēl pagājušā gadsimta 70tajos pateica, ka cilvēki uz Zemes uzvedas, kā

Товарищи, я хочу поднять вопрос о старческом маразме. Дело зашло слишком далеко. Вчера, на похоронах товарища Косыгина... кстати, где он? Manu, ka sākas. Vakar vieglu sirdi iemetu somā kompi, un labā noskaņojumā braucu uz darbu. Viss bija brīnišķīgi – biksēs man pavisam jauns un nelietots pampers, t.i., man kājās ir jaunās pļūtenes ar polsterējumu, un mani vairs nebaida ceļa grambas. Galvā tikko par dārgu naudu pirkta ķivere – tātad smadzenes, dārgākais, kas man atlicis, ir drošībā. Piepaceltā noskaņojumā ierodos darbā, pieslēdzu kompi, un nevaru saprast, kāpēc man uz lielā monitora rēgojas tā pati bilde, kas laptopā. Tad sāku pētīt, kompja sānus un atklāju, ka tam ir virkne portu, par kuriem es iepriekš biju domājis, ka tur tādu nav. Citādāk kāpēc gan es lietoju divus perehodņikus – vienu ārējam ekrānam, bet otru tīklam? Nesaprotu. Un tajā brīdī man gluži kā Lāčplēsim Pumpura slavenajā eposā “zvīņas nokrita no acīm”. Izrādās, ka es esmu sajaucis datorus; steigā paķēris veco

Par ekofašistu (nule kā pievienoju šo vārdu tēzauram; līdzās “liberasts”) es kļuvu pirms gadiem trīs. Ģīmjgrāmatā pavīdēja ieraksts, ka visā pasaulē iznīkst bites. Mani tas satrauca divi iemeslu dēļ. Vienkārt, kaut kur biju dzirdējis, ka bites esot dikti noderīgas ziedu apputeksnēšanai; otrkārt, man nenormāli garšo medus. Es nespēju iedomāties rītu, kad pie mellas kafijas nepiegrauztu karoti medus. Jā, jā, tieši nepiegrauztu, jo man garšo sacukurojies medus. Turklāt jau labi sen. Manuprāt, es vēl negāju skolā, kad jau mēdzu paslepus nokāpt pagrabā, lai izzvejotu no plaukta kādu medus burku. Uznesis to augšā, es steidzu pirmais noēst balto medus kārtiņu, kas parasti nostājas tās augšā, kamēr tā vēl bija salta – tāda man tā garšoja vislabāk. Es nesaprotu tos cilvēkus, kas medu karsē. Pat dziesmās taču tiek dziedāts “salds kā medus, auksts kā ledus”. Jā, tā ir teiksmaina bauda, un to pārspēj tikai medus ēšana no šūnām – tieši no rāmīša. Te man jāatzīstas, ka vislabāk man garšo vēl