Tears In Heaven – Eric Clapton

Would you feel the same

If I saw you in heaven?

„Kleptons nav slikts, bet viņš nejūt blūzu – viņš to vienkārši spēlē” – jāatzīstas, ka šāds paziņojums mani vienkārši šokēja. Arī saruna notika visai dīvainos apstākļos – 1993. gadā Ostinā. Mans sarunas biedrs bija kāds ar mūzikas industriju saistīts cilvēks, un man nebija drosmes ar viņu strīdēties, jo zināšanas viņam bija kā profam. Viņš tikko bija uzdāvinājis mājas saimniekiem kaseti ar paša veidotu vecmodīgu mīlas dziesmu (džeza) kompilāciju – šī izlase bija vienkārši perfekta. Arī zināja viņš visu par visiem. Vienīgi es nevarēju saprast, kas viņam bija pret Kleptonu – man vienmēr ir licies, ka šis ģitārists un blūzs ir nešķirami – gluži kā es un alus.

Tagad pēc 20 gadiem man pašam ir izdevība pārliecināties par Kleptonu – kas viņš ir un kas nav, jo šis mūziķis beidzot viesojas Rīgā. Iespējams gan, ka viņš ir jau vienu izmēru par vecu, lai izdarītu vispārīgus secinājumus. Tomēr kaut kādu ieskatu jau ir iespējams gūt. Vispār uz Arēnu Rīga devos ar zināmām bažām sirdī – man nebija pārliecības, ka koncis būs tiešām labs. Pats koncerta formāts – uzstāšanās sporta hallē man likās galīgi greiza ideja. Foršāk būtu kādā blūza klubā (man gan tikai viens tāds ir zināms Rīgā) vai, mazākais, Kongrsa Namā vai Ģildē. No otras puses bija skaidrs, ka galīgi slikts tas arī nevarēja būt, jo tādiem vecmeistariem kā Kleptons, prasmes tā pa lielam nekad neizzūd.

Koncerta sākums mani nesajūsmina. Tas ir tieši tāds, kādu es to biju iedomājies – ļoti profesionāls, bet bez īpašas uguntiņas vai emocijām. Kaitina prāvais mūziķu skaits – bez paša Kleptona vēl kāds džeks spēlē soleni, otrs havajiešu ģitāru (vēlāk vakara gaitā arī bandžo un pašās beigās soleni), basists, bungas un divi orgānisti, t.i. taustiņinstrumentālisti. Vienīgais gaišais moments uz skatuves ir divas visai apdāvinātas meitenes (formu ziņā) ar izteiksmīgām „acīm”. Mūsdienās gan nekam vairs nevar ticēt, jo krūšturu industrija ir tā attīstījusies, ka ir bail meiteni pliku pat iedomāties. Tomēr šīs abas piedziedājās izskatās gana iespaidīgi un pārliecinoši.

Kad visi tā kopistiski dragā, ir ļoti grūti noteikt, kurš tiešām to ģitāru tik kruti spēlē. Kleptons pats vai viņa dublieris. Vispār gods kam gods vakara gaitā netiek slēpts vai maskēts, kurš kurā brīdī ir dominējošais tēviņš uz skatuves. Un tas ne vienmēr ir Kleptons pats. Cita starpā, arī taustiņu veči ir baigi labie.

Es sēžu augstu pie halles griestiem, nevis bikli mīņājos kopā ar faniem tieši pie skatuves, kā agrāk biju paradis to darīt. Tādēļ man ir pagrūti sajust izpildītāju emocijas. Skatuves malās gan ir divi palieli ekrāni, kur rāda tuvplānus, bet tas drīzāk rada kino sajūtas, nevis pietuvina mūziķiem. Kaut cik atgāju vaļā tikai ar Tears in Heaven. Vai tas attiecināms arī uz pašiem mūziķiem – nemāku teikt.

Kleptonam piemīt spēja kaut kā baigi sulīgi uzņemt akordus, uzsākot jaunu gabalu. Tas nav gluži tā, ka uzrādās baigā meistarība – par to es tāpat daudz nevaru (nemāku) spriest. Drīzāk tā ir mūzikas sajūta – viņš vienkārši jūt, kā vajag. Protams, nevar nepamanīt, ka visus šos gabalus viņš ir spēlējis jau agrāk. Maigi izsakoties.

Koncerta otrajā pusē vairāk akcents ir uz mūziķu individuālajām prasmēm, kas patiešām ir līmenī. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka uz beigām visa tā padarīšana palika arvien vairāk blūziska, bet blūzs nav kā bigbends, tur ir lielākas iespējas izpausties personībām. Izskanēja arī pa rokenrolam, kas man visumā bija pārsteigums, jo neko tādu Kleptona sakarā neatceros. Tas tikai apstiprina manu nepierādīto (nepierādāmo) teoriju, ka tuvāk karjeras beigām visi mūziķi labprāt atgriežas pie saknēm – rokenrola. Cita starpā, Kleptonam tā lieta iet.

Ko var teikt kopumā par šo konci? Labs. Bikses aiz pārlaimības gan nesaslapināju, bet visumā esmu apmierināts – uz koncertiem ir jāiet.