Acapulco Goldie – Dr. Hook

She was dancing when I seen her,

In a Mexican cantina

In a neighbourhood they call

La Zona Roja (hahahaha)

Mana pazīšanās ar Dr.Hook sākās 1973 vai 74. gadā. Aizgāju pie sava čoma Olafa, kurš bija no kaut kurienes izracis Belly Up! – pie kam dzīvu disku! Klausāmies Acapulco Goldie, un es saprotu – šie ir manējie! Nekad agrāk nebiju dzirdējis kādus dziedam tik garšīgi un ar tādu baudu. Albuma vāks arī ir vienkārši super – džeki sasēdušies bārā un vienkārši rēc – jo priekšā guļ milzu cūka ar vēderu gaisā. Nekad un nekur agrāk tik jautru kompāniju nebiju redzējis. Pirms tam biju redzējis kādus tur smalkus diskus Boviju un Uriah Heep, kas bija perversi nopietni, bet te uzreiz dzīve tā sit ar atslēgu! Vienkārši kaifs!

Kā par brīnumu arī Olafa muterīte saka, ka šis tiešām ir labs. Vispār jau to var saprast – vārdus mēs tolaik neviens nesapratām, bet Acapulco skan tādā kā aktieru dziedāšanas manierē. Tikai vēlāk ieklausījos vārdos:

Then she said she was a puta

I said – What does puta mean?

Hmm, and so she told me... (Oh no)

Priekš Huka patiesībā tas vēl ir labi. Freakers Ball, piemēram, ir daudz trakāk. Drīz sapratu, ka Hukam ir it kā divi virzieni – jautrais ar tādiem gabaliem kā jau minētais Acapulco, Monterey Jack vai Rolland the Roadie & Gertrud the Groupie. Tie bija riktīgi lustīgi, daži pat traki. Tikmēr bija arī ārkārtīgi skaisti izpildītas romantiskas dziesmas kā You Ain’t Got the Right, Life Ain’t Easy vai The Last Morning.

Tad drīz Belly Up! piepulcējās izlasīte The Ballad of Lucy Jordan, kur bija vēl virkne superīgu gabalu kā, piemēram, Makin’ It Natural (ilgu laiku tas man bija absolūti topā – tā mierīgais plūdums man likās neparasti simpātisks), Lady Godiva, Sylvia Mother, Cover of the Rolling Stone un vēl kādi tur. Olafam un man šī lieta ārkārtīgi patika, bet citi pret Huku izturējās nevērīgi vienaldzīgi.

Mēs gaidīt gaidījām nākamo albumu – tas bija Bankrupt, bet, kad tas parādījās, es jutos vīlies. Tas iezīmēja diezgan būtiskas izmaiņas grupas sniegumā – mazāk mūzikas, bet vairāk joku, kas ne jau vienmēr bija gaumīgi. Bija jau arī normālas lietas – The Millionaire, Wups, Everybody Maken’ It Big But Me. Īpaši jau „Miljonārs”. Tas sākas braši:

I don't sing like Elvis Presley,

I can't dance like Fred Astaire

But there's one thing in my favour, (what?)

I'm a millionaire (that's beautiful!)

taču vēlāk puisis atzīstas:

I don't mind if you love me for my money

If you love me for whatever else I've got

bet beigās vienkārši piebilst:

But having all this money

Is gonna bring me down

If you ain't with me honey

To help me spread it around

Man šī atzīšanās liekas tik sirsnīga un atbruņojoši naiva, ka gribas domāt tāpat. Kāpēc mēs kā tādi idioti vai pērkamas sievietes peramies pa dzīvi, lai tikai nopelnītu, izsistos un sasniegtu? Varbūt... Eh, tas ir pārāk plašs temats, lai tam te nopietni pieķertos.

Disku aizliedza – neatceros ASV vai UK, bet īstenie hukisti, zināms, to dabūja. Tad sekoja pāris gadu klusuma. Visādi idiņi sāka klausīties „progresīvo” mūziku, t.i., disko, bet es no mūzikas aktualitātēm sāku atpalikt.  Tā vietā es klausījos Dr. Hook.

Well, here I am in the wind again,

Floating where it takes me

Laughin' and a splashin' in the summer sun,

Until the alarm clock awakes me.