Dienasgrāmata

Smaidīgs jubilāra feiss, sirmi deniņi, lepnums ar skumju piejaukumu un apsveicēji. Kaut kā tā vai aptuveni tā es biju iedomājies, kā tiek sagaidīta 60 gadu jubileja. Nekā tāda nava – es vadu bezmiega nakti otršķirīgā hostelī tālu prom no mājām. Un tā ir manis paša izvēle – vēl nejūtos tā, ka man lēnām būtu jāvirzās kapsētas virzienā “s priskorbijem”. Vispār 60 gadu svinēšanu iznīcināja valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, nosakot pensionēšanās vecumu 65. Kāda vairs tur godināšana, ja vēl pieci gadi “jāpašī”? Mēģinu saprast, kā jūtos, un beigās secinu vienu dīvainu lietu – es jūtos pieaudzis. Beidzot. Citādāk visu dzīvi man likās, ka esmu tīnis ar nejēdzīgu gada nastu. Vai ir forši būt pieaugušam? Grūti spriest. Kopš ir izgudrotas zilas tabletes, vispār būtu grēks sūdzēties. Vienīgā bēda – liekais svars. Bet ar to pat negribas cīnīties, jo tā iegūšana ir saistīta ar tik daudz dažādām baudām. Eh, kādas gan muļķības cilvēkam nelien prātā.

It might sound silly , bet es par Džeku Vaitu “ne locekļa” nezināju līdz šai dziesmai – Hotel Yorba . Grupu – White Stripes – man ierādīja Dace – mana jaunākā meita. 2000-šo sākumā manu muzikālo izglītību bija uzņēmušās abas manas atvases – Lāsma ar klasisko materiālu, bet Dace relatīvi mūsdienīgā mūzikā.  Vēlāk es sapratu, ka White Stripes nav nejaušība, jo arī Klāsa 101 albumu grāmatā bez Elephant nebija izticis. Tāpēc es sajutos vienkārši pārlaimīgs, kad uzzināju, ka Džeks būs Rīgā, turklāt viņš nespēlēs vis Arēnā , bet gan Palladium. Teikšu uzreiz – koncis man šausmīgi patika. Kaut vai vienīga iemesla dēļ – tas bija īsts. Uzreiz var uzpeldēt jautājums – ko tas nozīmē īsts? Lai to paskaidrotu, man jāatsauc atmiņā iepriekšējais – Rodžera Votersa Arēnā . Tas bija iestudēts šovs. Līdzīgi kā Deividam arī Rodžeram viss bija iestudēts pa minūtēm – gaismas, filmas kanonizētais izpildījums, kur ne soli ne pa labi, ne pa kreisi. Tad, lūk, Džeks bija 100% pretstats – dragāja uz nebēdu

Every sperm is sacred. Every sperm is great. If a sperm is wasted, God gets quite irate. Jā, jau no sākta gala man neveidojās labas attiecības ar Ievu – to, kura Melgalve. Grūti pateikt kāpēc. Varbūt tāpēc, ka man, kā jau gandrīz jau 60 gadus vecam, ir pagrūti jebkura veida mācīšanos uztvert nopietni. Turklāt šķiet, Ieva jau no sākta gala gribēja kursus vadīt, balstoties tikai un vienīgi uz savu autoritāti – viņai likās, ka viņai, kā relatīvi atzītai rakstniecei, ir tiesības brīvi “uzbraukt” jebkuram pēc pašas ieskatiem un tad visiem ir jāatzīst viņas kompetence un lielā taisnība. Jā, lai gan es jau sen kā vairs neesmu skolas puika, kas šādam stilam būtu meties pretī ar pilnu tvaiku, tomēr arī tagad man ir pagrūti novaldīties un tā vienkārši samierināties ar šādu pieeju apmācībai. Autoritāte ir jāpierāda un jāiekaro katru dienu pa jaunu – pat ja baigais slinkums to darīt. Nu tā arī mēs sākām ķīvēties par dažādiem niekiem – es pāris reižu “aiz nav ko darīt” mēģināju b