Dienasgrāmata

Well I tell them there's no problem, o nly solutions. Kāds Teoloģijas Fakultātes profesors presē sūrojās, ka rietumnieki ir samainījuši kristīgās vērtības pret futbolu, popmūziku un ko tur vēl. Tāpēc mēs visi tagad mirsim, jo nāks ticīgie musulmaņi, kas mūs iekaros un pēčāk izdeldēs pavisam. Kad dzirdu šādus apgalvojumus, parasti es tikai paraustu plecus, un domās iesaku melnsvārcim zvejot dvēseles kaut kā gudrāk vai savādāk. Futbols un mūzika – reliģija. Smiekli nāk. Jā, tobrīd es nenojautu, ka tās pašas dienas vakarā es atgriezīšos pie šā jautājuma pilns šaubu un nedrošības. Bet sākās tas viss pietiekoši nevainīgi. Klāss nopublicēja ģīmjgrāmatā filmiņu, kur Gilmora koncertā kaut kur Latīņamerikā pārlaimīgs pūlis auro “ Shine on you crazy diamond ”. Sagadīšanās pēc pirms pāris dienām savā dienasgrāmatā es biju piefiksējis savus novērojumus par Gilmoru kā sugu, un man pēkšņi sagribējās ar šīm pārdomām padalīties. Vispār ar šo man ir viena problēma. Lieta tāda, ka es esm

Viens klikšķis un divu dienu darbs ir pa kāju. Jā, gadās arī tā. Tikai vārdiņš “darbs” te ir nevietā. Drīzāk jau tā ir māžošanās. Vienkārši mans kompis nav gumijas, un tajā nevar glabāt pat visas kompilācijas (nemaz nerunājot par albumiem). Tāpēc nolēmu likvidēt visas “garās” (4 stundu) izlases, kas patiesībā ir tikai un vienīgi izejas materiāls “īsajām” (aptuveni 70 minūšu garajām), kuras tad arī es brūķēju, kad negribas klausīties albumus. Cita starpā, tas notiek salīdzinoši bieži. It kā jau nevajadzētu izmantot gabalus, kas reiz ir jau atmesti kā nederīgi, bet divi apstākļi mani mudina nesteigties ar ārā mešanu. Vienkārt, es nereti nododos mazohistiskai baudai, kad daudzi gabali ir labi, bet kāds tomēr būs jāizmet. Tas manām jušanām sagādā gan baigās mocības, gan arī apmierinātību, jo grūta izvēle ir neparasti aizraujošs sporta veids. Tomēr nereti atmesti tiek pavisam superīgi gabali, un tos tagad neizmantot būtu grēks. Otrkārt, bieži gabali netiek paņemti, jo atlases procesā

Eksistē ļoti atšķirīgi viedokļi par Gilmoru un viņa lomu Pink Floyd mūzikā. Daudzi uzskata, ka viņš ir Pink Floyd dzīvs iemiesojums – ar savu balsi un raksturīgo ģitāras skanējumu. Arī Deivids pats, manuprāt, tā domā. Viņš pilnīgi noteikti nav no kautrīgajiem. Šogad viņš lepni paziņoja, ka ar Pink Floyd ir cauri – “ I'm Done With It ”, un devās solo turnejā. Vienīgi nav saprotams, kāpēc savos koncertos Gilmors ir nolēmis spēlēt veselas 7 Pink Floyd dziesmas, ja jau tas viss ir cauri un pagājis. Nolēmu iziet cauri visiem Gilmora varoņdarbiem gan ar Pink Floyd, gan ārpus tā. Gribas saprast, kas ir labs un kas ne tik ļoti. Gilmors pievienojas Pink Floyd ar A Saucerful of Secrets . Klausos šo albumu un kaifoju – tas patlaban ir mans mīļākais Pink Floyd disks, kas mana personīgā TOP 100 nesen izkonkurēja The Final Cut . Jā, Gilmors tad jau ir grupas dalībnieks, bet nav pārāk samanāms – lai neteiktu vairāk. Tāpat More Gilmora sacerētais A Spanish Piece nerada nekādas sajūtas – tas

No hell below us Above us only sky Par vērtībām. Tagad ir dikti modē par tām runāt. Vieni pieprasa, lai tās tiktu fiksētas Satversmē, citi žēlojas, ka mēs tās īstās esam piemirsuši, bet atrodas arī tādi, kas tās jau apraud. Mēs, lūk, savas vērtības esam jau pazaudējuši. Es ar’ pievienojos. Saku, ka tad, kad mēs atteiksimies no savām vērtībām, mēs būsim visu zaudējuši. Īsāk sakot, parastais lose your derams and you will lose your mind . Te pēkšņi Arvis paliek piekasīgs, un prasa – kas tās ir par vērtībām? Ko es ar to domāju? Sajūtu to kā sitienu zem jostas vietas. Jāatzīstas, ka neesmu neko daudz par šo tematu prātojis. Neesu jau Lenons, kurš, piemēram, par savām vērtībām ir pat sacerējis dziesmu : Imagine there's no countries It isn't hard to do Nothing to kill or die for And no religion too Imagine all the people Living life in peace ... Mjā, tā Lenons, bet es – “ne locekļa”. Jā, Džons bija sapņotājs, turklāt ne jau gluži viens. Es arī gribēt

I know what your mind is going through You know my mind is going through it too Klausos Hipiju Šūpuļdziesmas – Klāsa atlasītās. Man patīk Klāsa kompilācijas, un lielākā daļa no tām ir man plauktā. Es šīs izlases apbrīnoju, jo tās ir pavērušas jaunus virzienus manā mūzikas izpratnē. Vienlaicīgi tās ir baigi mīļās un kaut kā īpaši viegli baudāmas – Klāsa gaume tik viegli saplūst ar manējo, ka es dažkārt pazaudēju sajēgu – man brīžam liekas, ka tas esmu es, kas ir atklājis vienu otru interesantu lietu, bet, patinot filmu atpakaļ, izrādās, ka tas man ir no Klāsa Šūpuļdziesmām – es tikai esmu paspējis to piemirst, un viņa nopelnus pierakstu pie savējiem. Hipiju Šūpuļdziesmas šajā ziņā ir savdabīgs izņēmums. Manā īpašumā nebija šīs šaibas – es internātā uzmeklēju dziesmu listi, un savācu šīs pērles – nezinu, kā lai savādāk tās nosauc. Aiz katras no tām ir savs stāsts, ko tā pa īstam zinātu pastāstīt tikai Klāss pats. Man visi šie gabali ir ļoti tuvi – esmu kopā ar tiem uzaudzis

Ja tu, draudziņ, nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tās nava. Nesen Tīmeklī manai acij uzkrita dīvains virsraksts “Ģīmjgrāmatas lietotāji nav laimīgi”. Biju pārsteigts. Sākumā pat izlasīju ačgārni – “ir laimīgāki”, jo kā gan savādāk? Dabā cilvēkam draugu nemaz tik daudz nava, bet ģīmjgrāmata ļauj sapazīties ar dažādiem interesantiem tipāžiem, par kuru eksistenci ir bijusi tikai neskaidra nojausma, bet parunāt vai kā savādāk apmainīties ar domām ar viņiem nebija iespējams. Tagad toties var ne tikai sekot viņiem, bet dažkārt pat izkašķēties. Man tā reiz gadījās ar Gundaru Āboliņu – aktieri, kuru es uzskatu, ja ne tieši par pašu labāko, tad, mazākais, par vienu no labākajiem, kāds mums ir. Jā, tas nebija pārāk forši, jo sabojāja manu viedokli par Āboliņu – izrādās, ka mūsu uzskati par visai nopietnām lietām ir diametrāli pretēji. Tas, protams, pie nosacījuma, ka tas tiešām bija tas slavenais aktieris, nevis kāds trollis  – ir tik viegli krāpties ar identitāti ģ

Me gusta tomar mis copas, aguardiente es lo mejor, tambien el tequila blanco  con su sal le da  sabor. Es nespēju. Nespēju strādāt un nespēju atpūsties. Muļļājos kaut kādā īpatnējā stāvoklī, kas man pašam riebj un no kura gribas atbrīvoties. Tāpēc nolēmu drusku parakstīt – vienalga ko – lai tikai tiktu nost no šā mokošā truluma, kurā esmu iestidzis. Paņemu datoru, atveru tukšu dokumentu, bet nezinu, ko rakstīt. Tad sāku ar to, ko domāju – pasaku šo sakramentālo frāzi “Es nespēju”, bet nezinu, ko tālāk. Tad nolemju noseivot dokumentu – tāds paradums. Nosaukumu es neesmu izdomājis – man nav ne jausmas, ko es varētu gribēt rakstīt, un tāpēc es ļauju, lai Sīkmīkstais tiek ar šo lietu galā pats. Viņš to tā arī nokrusta “Es nespēju”, bet tūdaļ paziņo, ka fails ar tādu nosaukumu jau eksistē. Vau! Man tas ir pārsteigums. Jā, patiesi – aptuveni pirms gada ap šo laiku esmu bīdījis līdzīgu tekstu. Neesu gan nekā prātīga uzrakstījis – tik vien kā ielicis tēmu no Desperado un uzrakstīji

Man bija sapnis. Pagāšnakt. Tas bija sapnis-kinofilma, t.i., tas bija trešajā personā. Tā galvenais varonis bija kāds otršķirīgs noziedznieks, kas bija notiesāts par kaut ko nenozīmīgu, un soda izciešanai bija nosūtīts uz Salu, kur tika izmēģināta īpaša probācijas metode, kas balstījās uz jaunu metodiku – mīlestību. Kāds gudrinieks bija atklājis, ka noziedznieku uzvest uz patiesības ceļa var tikai ar mīlestības palīdzību. Vecā sodu metode – cietums-katorga-karātavas nestrādāja. Tas ir, tā strādāja tajā nozīmē, ka noziedznieki tika sodīti, bet tie pēc tam nekļuva par cilvēkiem. Kā jau kura katra lieta pie amerikāņiem, arī šis pasākums, t.i., "mīlestības probācija" filmā ir uzlikta uz saimnieciska aprēķina. Par izmēģinājumu trusīšiem tiek izmantoti noziedznieki, kuri varētu būt iedzīvojušies lielās summās, kuras tiesībsargājošajām institūcijām nav izdevies atgūt. Mūsu varonis, zināms, šim kritērijam nekvalificējas – šeit viņu ir plānots izmantot kā mānekli, t.i., kā otro

-         “... bet, ja arī otrā sieva nomirst, tad trešo sievu ņem latvieti.” – vecs žīds māca savu dēlu. -         “Kāpēc?” -         “Bet kas kops tavu kapiņu?” Vadoties pēc šādas loģikas, par sievu vajadzētu ņemt korporācijas biedreni. Kāpēc? Bet kurš tad smuki dziedās tavās bērēs? Patiesībā runa gan vairāk ir par emocijām, nekā par skaistumu. Ceremonijas sākumā tiek dziedātas pasūtītās dziesmas, kuras izpilda kāda profesionāla māksliniece, kas ir novietojusies kaut kur virs mūsu galvām. Pārējie paklusu velk līdzi – visiem ir izdalītas lapiņas ar notīm un vārdiem. Vienīgi man aiz muguras stāvošais dzied ne pārāk skaļi, bet neparasti skaistā balsī. Tam vajadzētu būt pašam Sproģim, bet kauns grozīties, lai pārliecinātos. Dziesma kopumā skan labi, tomēr, ja neskaita tenoru man aiz muguras, dziedājumam pietrūkst sirsnības. Toties korpolenēm – ja drīkst tā viņas godāt – dziesma nāk no sirds, un notiek tas, pret ko es jau vairs necīnos – man acīs saskrien asaras. Vispār šī

Slinkums. Mani tas pārņem visu, neatstājot vietas vairs nekam – negribas lasīt, rakstīt, pat klausīties jaunas lietas. Iekopēju savā debilajā telefonā “rezerves albumus” – t.i., tos, kuriem nav atradusies vieta manā TOP 100, bet kurus allaž gribas turēt pa rokai. Ideja veidot šādu folderi radās, kad nevarēju saprast, kurus divus albumus ievietot savā TOP 100 no Led Zeppelin. Bet ko darīt ar atlikušajiem, kuri lielāko tiesu nav ne par kapeiku sliktāki? Tā izveidojās šī rezerve, kur drīz iegūla arī visi Pink Floyd, The Beatles, Toms Veitss, Bobs Dilans, Pols Saimons, utt. Turpat savas “mūža mājas” atrod albumi, kas vardarbīgi ir izspiesti no mana TOP 100, jo visu laiku nāk klāt jaunas lietas. Tomēr arī vecās pazaudēt nevēlos. Tagad izbaudu šos, un tas man atgādina tos tālos, laimīgos laikus, kad es vēl klausījos maģi. Tā kā pašu mīļāko mūziku centos lietot retāk, lai man tā neapniktu, tad šie Nr.2 albumi man bija kā dienišķā maize. Vispār jau tā ir kaifīga nodarbe slinkam cilvēkam,

I heard a siren scream Pulled over to the corner And I fell into a dream Jā, kādreiz tāpat nāksies to darīt – tur nu Klāsam ir 100% taisnība. Vispār es jau labu laiku esmu tam briedis – Nīla Janga albumu secīgai izpētei. Tagad, rakājoties pa arhīvu, pamanu, ka man visi albumi ir savākti aš dubultā – tātad briedis es tiešām esmu ne pa jokam. Ka tik nebūšu pārdedzis!   Interesanti, kas mani ir kavējis agrāk ķerties klāt šim pēc izskata salīdzinoši atbaidošajam tipāžam? Iemesls varētu būt Klāss pats. Mani nepamet sajūta, ka Ķlāss domā, ka es kaut ko rubīju mūzikā, un viņa atgriešana uz zemes šajā jautājumā (es esmu mērens dunduks) varētu iedzīt viņu otrā galējībā, ka varbūt mēs vispār pārstātu pazīties. Man tas būtu ārkārtīgi nepatīkami, jo nav jau nemaz tik daudz cilvēku pasaulē, kuru domas ir respektējamas – pat ja tu otra viedoklim nepiekrīti. Man ir interesanti saņemt viņa komentārus par mūziku, kuru klausos, turklāt Klāss man ir ierādījis tik daudz jaunu lietu, ka ir b