Dienasgrāmata

Kurš gan bērnībā nav nodarbinājis savu prātu ar filozofiskiem jautājumiem? Godīgu sakot, nezinu. Katrā gadījumā mani tie nomocīja pamatīgi. Es meklēju atbildi uz pretrunu – kāpēc visur, kur vien griezies, tiek slavēts darba tikums, bet es, ieklausoties sevī, nejutu ne mazākā aicinājuma strādāt. Tāpēc arī es sāku meklēt teorētisku pamatojumu savam slinkumam un arī, kā ar to sadzīvot mūža garumā. Reiz pa ausu galam dzirdēju atziņu, ko pierakstīju budismam – “Cilvēku ciešanu iemesls ir nepiepildītas vēlēšanās. Ja neko nevēlēsies, būsi laimīgs”. Bingo! Tas ir priekš manis! Es visu savu mūžu esmu bijis gatavs atteikties gandrīz no dajebkā , kas mani spiestu atsāt “ierakumus” vai komforta zonu, kā tagad ir pieņemts to dēvēt. No otras puses prātīgs cilvēks taču nekad nelaidīs garām to, kas pats peld mutē – ko tādu vai līdzīgu biju dzirdējis Gogoļa “Revidentā”. To gan neteica pats Hļestakovs, bet vai nu tas ir tik svarīgi. Ideja tika uztverta, un es nolēmu uzlabot Budas ideju “spēt a

Tas takš ir tikai sapnis! – beidzot do golam saprotu, kas te notiek. Vai sapnī redzētais ir kas vieds vai – tieši pretēji – stulbs, neņemos spriest. Man rādās, ka esmu pamodies savās mājās vēl Ģertrūdes ielas dzīvoklī, un pie manis ir sanākuši ciemiņi. Kā jau sapņos tas mēdz notikt, viss mainās no laba uz sliktu. Pirmie cilvēki, ko sastopu, ir man tuvi draugi, vēlāk jau vairs ne tik tuvi, tad vienkārši paziņas, bet beigās tādi, kurus nemaz nealkstu redzēt. Ar visiem ir tā kā bišķi jāpačalo, jāiedzer malks vīna, un pavisam drīz es jūtu, ka tā vīna ir par daudz – kā es tādā pālī braukšu uz darbu? Šī gan nav vienīgā lieta, kas mani nomoka. Man nekādi neizdodas saģērbties, jo viesi mani rausta uz visām pusēm – katram ir kas sakāms. Beigās esmu počķī saģērbies – pietrūkst tikai virskrekla. Esmu uzvilcis žaketi uz plikas miesas. Tomēr krekla vajag – citādāk pēc kā tas izskatās? Tikai es vairs nespēju atrast savu istabu. Kur velns tā ir palikusi? Tad nolemju atmest visam ar roku, – šodien

Vispirms es gribētu pateikties Jums par grāmatu “Mātes piens”, ja vien mans viedoklis var interesēt. Patika. Sīkāk nokomentēt tagad nespēšu, jo izlasīju to aptuveni pirms gada. Attiecībā uz Jūsu interviju ir viena lieta, par kuru es bieži domāju. Lieta tāda, ka cilvēki mūsdienās netic Saeimai, valdībai, tiesām, plašsaziņas līdzekļiem... Netic gandrīz nekam. Tomēr pilnīgi bez kādiem garīgiem orientieriem cilvēki iztikt nevar, un šādā situācijā viņi izvēlas personības, kam uzticas. Tas var būt Raimonds Pauls, Gundars Āboliņš, vēl kāds tautā pazīstams. Protams, arī Jūs. Viņu domas un rīcību cilvēki stāda sev par paraugu. Un tagad uz mirkli iedomāsimies, ka es esmu ļauns uzņēmējs, kas savu mantu ir sarūpējis nevis riskējot, cīnoties un attīstot savu biznesu, bet gan izmantojot savu stāvokli valdībā vai pašvaldībā. Ar savu naudu es spēju ietekmēt Saeimas balsojumus, tiesas lēmumus; es varu daudz. Šķiet, labāk nemaz nevar būt. Tomēr manu laimi visu laiku aptumšo viens apstāklis –