Back in CCCP

"Bahs ir ok, bet Štrauss nav košers" - šādu asprātību kādu laiciņu atpakaļ ģīmjgrāmatā izmeta Spulgacītis. Tā kā tobrīd tika salīdzināti Slade un Boney-M, tad mani šis salīdzinājums ne mazums samulsināja, jo pēdējie man galvā nekādi nelīmējas kopā ar Bahu. Vispār Boney-M vai, kā tautā saka, Bonijs ar Emmām, man ir ļoti sāpīgs temats. Ar šo fenomenu mūzikā man sanāca saskarties 70-to beigās, kad es tikko biju iestājies RPI. Tas bija laiks, kad mana interese par mūziku pamazām atvirzījās otrajā plānā dodot vietu alkām pēc zināšanu gaismas. Jokoju, protams. Zinības mani nekad nav interesējušas, ja nu vienīgi no aspekta, kā nokārtot pārbaudījumus ar vismazāko piepūli. Patiesībā tas bija daiļais dzimums, kas bija izkonkurējis mūziku. Nu, ko lai saka, tā var būt. Kāds tam sakars ar Boney-M? Vistiešākais. Ja gribēji tikties ar meitenēm, tad baļļukos neatskaņosi Black Sabbath, piemēram. Sāku meklēt atbilstošu mūziku. Reiz restorānā Tallina kādā tur svinēšanā, izdzirdējām kolosālu ritmisku mūziku pie kuras arī ātri iemācījāmies dejot. Tas bija pavisam vienkārši - kājas bija jācilā kā soļojot. Visādi smalki gabali skanēja viens pēc otra. Man īpaši patika Belfast, bet visi tie bija lieliski - Sunny, My Baker un citi. Saucu pēc atmiņas - slinkums gūglēt. Pat superīgais Elvisa Fever bija pārtaisīts pēc ģīmja un līdzības. Viss jau forši, bet šo lentu bārmenis lika atkal un atkal. Nākamajā dienā vēl galvā dunēja primitīvais ritms un lipīgās dziesmiņas. Tālāk vēl trakāk. Bonijam un Emmām iznāca jauns albums, kur bija tds gabals Daddy Cool. Atceros kā braucām uz Jūrmalu spēlēt futeni. Stacijā kioskā skanēja Daddy Cool, vilcienā par šo pašu tēmu mūs izglītoja kāds krievs, kam bija paķēries līdzi kasetnieks. Dzintaros alus bārā, kur mēs kā parasti stiprinājāmies pirms futbola, protams, atskanēja... atminējāt kas?

Bonijam ar Emmām pievienojas vēl virkne tādu pašu mūziķu. Visus nenosaukšu, bet jau tajā laikā viss šis sporta veids, ko tautā sāka dēvēt par disko, man vienkārši uzdzina zoseni. Varu minēt tikai briesmīgākos eksemplārus. Piemēram, Village People, kas dārdināja Go West (un ne tikai) un Saragosa Band, kas likās spēlēs nebeidzami.

Dažkārt dejot gājām uz t.s. poligrāfiķu disenēm, kur stādīja mums priekšā jaunus varoņus - grupu ar dīvainu nosaukumu Čingizhans. Aptrakušie diskotāji lēca kazačoku kā nojūgušies. Vēl es mūziku, kas arī "bābām patīk", meklēju Ermanbrika Varavīksnē. Vienu brīdi man gluži labi patika Toto Kutunjo, Čelentāno, tad vēl kāds, kas izpildīja slaveno gabalu Matj Ļeoņida, t.i. Mama Leone. Tomēr arī šie ātri piegriezās. Franči - Dasēns, Mirēja Matjē un vēl tur kādi arī bija tīri ok, bet viņi tika spēlēti tik bieži, ka es patiešām bezmaz vai ģību, kad atkal tos dabūju dzirdēt. Bija jau vēl arī citas dīvainības Ermanbrika dārziņā. Smokie, Kraftwerk un vēl tur kādi. Elektronika man neiepatikās uzreiz. Es meklēju mūzikā emocijas, bet šie vācieši liekas gribēja tās vienkārši izsaldēt. Man tas likās garlaicīgi kā Staņislava Lemma fantastika. Smokie gan uz mirkli man iepatikās. Atceros, ka reiz sēdējām Lielupes alus bārā, un pie blakus galda sēdēja ārkārtīgi drūma kompānija. Viņi pat nesarunājās, bet periodiski viens puisis uz ģitāras uzsita pāris akordus, un visi žēli iedziedājās What can I do.

Kāpēc es visu šo atceros? Gadījās uzlikt sen neklausītu izlasīti Back in CCCP. Tur gandrīz visi pieminētie personāži ir iekšā izņemot pašus briesmīgākos, piemēram, Boniju ar Emmām - tos klausīties ir pāri maniem spēkiem. Ko lai saka? Vislabāk patīk te nepieminētais Toms Džonss, kā arī Zilās Mammiņas un Čau bombino sorry. Model un itāļi arī turas tīri braši. Jā, bija tāds laiks!