Рыба – Аквариум

Ты выбежал на угол купить вина,

Ты вернулся, но вместо дома - стена.

Зайди ко мне, и мы подумаем вместе

О рыбе, что быстрее всех.

Turpinājums.

Tā visu dienu klausos Grebenščikovu, un krāmējos ar šādām, tādām lietām. Liekas, ka mana veselība pamazām uzlabojas. Es nolemju, ka rīt spēšu aizvilkties līdz šeptei. Sajūtas joprojām gan brīžam visai dīvainas.

No rīta iekāpju mašīnā, bet nespēju aizsniegties, lai aizcirstu durvis. Kad beidzot tas izdodas, braucu. Vispār man sāk likties, ka es esmu baigais idiņš, ka dodos uz darbu tā arī nenoskaidrojis, kas ir un kā ir. Iebraucu stāvvietā. Tur nepaiet ne piecas minūtes, kad man izdodas arī izkāpt no mašīnas – tas izrādās krietni sarežģītāk kā iekāpt – mugura sāp, ka vai šaujies nost. Tad sāku iet un brīnos, cik viegli man tas padodas. Pēc sāpīgās izkļūšanas no braucamā man likās, ka galīgi nebūs labi.

Darbā man visi piedāvā savu ekspertīzi, padomus, ārstus, kontaktus, pieredzi, kā cīnīties ar muguras sāpēm. Es tikai smaidu, bet pats bažīgi ieklausos savā orgānismā – tas uzvedas aizdomīgi pieklājīgi. Laikam būšu ticis pāri – es nodomāju. Pie manis pienāk Ojārs un draudīgi nosaka – „Pēc 45 minūtēm!” „Kas tad būs?” – es gribu zināt. „Ārsts var tevi pieņemt.” Redzot, ka es šaubos, viņš pats piedāvājas mani aizvest. Nu, no tāda servisa es nevaru atteikties. Atkal pēc relatīvi sāpīgas iesēšanās Ojāra auto, braucam pie daktera. Tā vieta izrādās kaut kādā ginekoloģiskā klīnikā. Samulstu.

Dakters uzmanīgi noklausās manu bēdu stāstu, un liek man apgulties uz kušetes. Ja kāds ir redzējis multeni „Ну, погоди!”, kur sērijā par sportu vilku apstrādāja kāds mazāks zvērs-cīkstonis, tad sapratīs, kā man tur klājās. Man lauzīja kājas dažādos veidos. Vienīgi nebija nekādas idejas klapēt ar roku, ka sāp – tas jau tāpat bija skaidrs. Tomēr tās nebija tās asās sāpes, kuru dēļ es naktī nevarēju gulēt. Beigās dakters nolīmē man muguru ar kaut kādām nakļeikām, lai muskuļi nesavelkoties, un prasa, vai ir ok. Man tā liekas, jo pašu spēkiem esmu spējis gan uzvilkt bikses, gan aizšņorēt kurpes.

Tad dakters man atgādina veco patiesību, ko agrāk propagandēja Krišs „Aptiekāra padomā” – tas ir „Saki zālēm – jā!”. Man, lūk, nevajagot baidīties lietot pretsāpju līdzekļus, kam viņš izraksta arī recepti. Es tiešām neesmu nasks uz zāļu lietošanu – savulaik mana Omamma bija mani pārliecinājuse, ka zāles jādzer tikai ārkārtas situācijās, pie kā es visu mūžu esmu arī pieturējies.

Nu, patlaban es jūtos vieglots un tīrs – samērā vesels. Cerams, ka tas tā būs arī turpmāk.