Dienasgrāmata

Tādas man nav – esmu neparasti veselīgs cilvēks. Manas teju vienīgās atmiņas slimošanas sakarā ir aklās zarnas operācija piecu gadu vecumā un vēl tas mirklis vājuma, kad es, izgājis no saunas, paģību. Un arī to es atceros galvenokārt tikai tāpēc, ka nekad agrāk nebiju vizinājies ar ātrās palīdzības mašīnu un pēc tam pāris stundu gulšņājis pieslēgts pie sistēmas. Vispār sistēma – tas tikai izklausās nopietni. Patiesībā nekā tāda tur nav. Tev piestiprina kaut kādus vadus un tad monitorā var redzēt visādas interesantas lietas – sirdspukstus, asinsspiedienu, un vēl šo to, par ko man nav īsti poņas. Jā, un paralēli tev vēnā pilina kaut kādu šķidrumu. Ir amizanti vērot, kā viena medmāsa pagriež krānu straujāk, bet pēc īsa brīsniņa cita to nogriež, lai dzīvības sula manī ieplūstu gausāk. Tomēr tas viss ir sūds. Mazākais, salīdzinājumā ar Viktora Freiberga grāmatiņā aprakstīto. Tagad, kad esmu to izlasījis – lai cik dīvaini pirmajā brīdī arī tas neliktos – es domāju par mūziku. Lieta tā

Pēdējā skrūve, zināms, nokrīt uz grīdas un paripo zem rakstāmgalda. Eh, ja tik vien tās bēdas – es nodomāju, un mēģinu nodabūt korpusa vāku. Tas uzreiz nepadodas. Tikai pēc tam, kad sāku to čakarēt ar skrūvgriezi, vāks pēkšņi viss atdarās, un es ieraugu savu CD/DVD atskaņotāju no iekšpuses. Tas ir, nevis pavisam no iekšpuses, bet tomēr daudz tuvāk nekā ikdienā. Tas verķis man ir samaitājies. It kā nekāda lielā skāde jau nav – šaibas es neesmu spēlējis gadus trīs vismaz. Tomēr tas ir kaut kā perversi, ja pie mana skaņā centra ir pieslēgta nefunkcionējoša iekārta. Tas tracina. Biju iedomājies, ka ieraudzīšu baigos putekļu vālus, izpūtīšu tos, un pēc tam moška viss atkal būs labi. Tomēr atskaņotāja iekšas ir apbrīnojami tīras, un, ja var tā teikt pat tehniku, pat smukas. Pieslēdzu to verķi pie strāvas, ielieku šaibu, un skatos, kas notiks. Tas draņķis vienkārši nespēj iegriezt disku! Sēc, perd un kratās, bet disks rotēt nesāk. Vai tam vispār ir jārotē? Bet kā gan citādi. Palīdzu ar p