Dienasgrāmata

  Porzingis is not more injury prone than, say, Anthony Davis. One can portrait it this way – look how many games KP missed due to the injuries first year, second year, etc. OK – let’s put things in an order – right from the start. Year one. KP played with the Knicks and he was not injury prone at all. Yes, he had few minor, but it was absolutely average. The biggest stretch KP missed was by the end of the season when it was clear that Knicks will not make play-offs and they were openly tanking. KP did not play due to the “process”. His second and third year when KP got his ACL torn the situation was much different. Knicks desperately wanted to make the play-offs and KP was played 40+ minutes on daily bases, even on back to back games due to what he had the same injury AD is having right now. Next year KP had the ACL torn. Both these injuries were because too much load on young guy with 7 and 3 frame. It is never easy to return from such injury but KP made it – he played good bas

  Nolēmu atvadīties no slēpēm, nē, no slēpošanas – es gribēju teikt. Saulītē ir tik silts, ka pirmā doma – šāds laiks nav slēpošanai. Izrādās, ka ir gan. Nekad dzīvē tik brīnišķīgi nav slīdējis. Tu tikai mīņājies pa čagano sniegu, brīžam atspiežoties uz nūjām, bet slēpes tevi pašas nes uz priekšu. Pasakainas sajūtas! Bijām iecerējuši mazu līkumiņu pieklājības pēc, bet rezultātā noslēpojām kādus kilometrus desmit, kas – atceries savus gadus! – ir pat ļoti labi. Saule spīd tieši sejā, un šo sajūtu var salīdzināt tikai ar slēpošanu kaut kur Alpos. Tikai pietrūkst kafenes, kur pasūtīt pāris bombardino vai ko citu tikpat jauku. Lai gan – labi vien ir. Es gavēju (nelietoju alkoholu) jau trešo nedēļu, vēl piecas jānoturas... Tad gan piedzeršos tā, ka suns ģīmi laiza – kā kādreiz mēdza teikt mana nelaiķa māmiņa. Pārnāku mājās. Izrādās, ka šie iespundējuši Lembergu, kamēr es slēpoju. Šo augoni jau sen vajadzēja pārdurt.

 Kārtoju savu vinila kolekciju. Jau kuro gadu. Vispār tā ir manējā visai nosacīti – plates ir mantotas no visdažādākajiem cilvēkiem. Ļoti maz ir tādu, kuras es būtu pircis pats. Tās vairāk attiecas uz sadaļu “Roks”, un nekāda kārtošana te nav nepieciešama – šajās lietās puslīdz orientējos. Ar “Blūzu” un “Džezu” biju ticis galā vēl pagāšgad. Cīņa ar “Pops” – manā, ne klasiskā žanra izpratnē, bija īsa un nežēlīga. Te es sev par pārsteigumu atklāju, ka man ir neticami daudz Raimonda Paula “gigantu”, kā mēs 70tajos šīs plates saucām. Tomēr ilgākā un mokošākā cīņa izvērsās ar simfonisko mūziku. Lieta tāda, ka laba tiesa vinila ir vēl no mana tēva – tātad riktīgi vecas plates, bet dažas nebūt ne sliktas tāpēc. Tomēr tieši šīs plates visvairāk nosēdās plauktā “Miskaste” – vietā, kur nonāk visu žanru mūzika, kas man kaut kāda iemesla dēļ neliekas laba diezgan. Beigās neklausīta ir palikusi tikai koru mūzika un operas – pēdējo ir baigi čum. Man visu laiku bija bail ķerties tām klāt – nu, nees

 Ingrīda vienmēr pirmā iekāpj slēpēs un, pabraukusi gabaliņu uz priekšu, apstājās, lai pagaidītu, kamēr es izkasīšos. Man tas tik ātri nevedas nūju dēļ. Kādreiz tās bija ar godīgām cilpiņām, bet tagad kāds gudrinieks ir iedomājies, ka cilpu vietā ir jābūt tādām kā uzmavām ar lipekļiem un caurumiem īkšķiem. Ko tādu dabūt pāri manam smalkajam cimdam, kas, cita starpā, arī ir ar lipekļiem, nav nemaz tik vienkārši. Skaties, ka siksniņa vispār neizmaucas no skavas – tad būs baigais čakars dabūt to atpakaļ.   Beidzot nūjas ir pie rokām, un es varu kāpt slēpēs. No sākuma vajag kārtīgi paklapēt pa zābaka zoli, lai izkrīt sniega pikuči. Divi sausi knakšķi, un es beidzot esmu slēpēs. Ar pāris spēcīgiem vēzieniem pārliecinos, kā slīd. Nu ne pārāk – atkal pie vainas ir svaigais sniegs. Lai arī tas šodien pie slēpēm nelīp, jo ir gandrīz desmit grādu zem nulles, tomēr pa to neslīd tik labi, kā, piemēram, vakar. Sajūtas ir nedaudz līdzīgas kā brienot pa vati.   Un tomēr tas ir kaifs uz slēpēm lai

  Beidzot noskatījos. Vispār nekaunīgs piegājiens – kaut arī ne pārāk oriģināls. Ar savu teātra režisora reputāciju Hermanis panāk, ka tu, cilvēks, samaksā par seriālu – tikai divas teātra biļetes! –   gan jau tad skatīsies līdz pat beigām – skopums neļaus apstāties, ja vien sākums būs cik necik jēdzīgs. Tā arī notiek. Pirmās pāris sērijas – šķiet jēdzīgas, bet tālāk ceļš viens – tikai uz leju. Sākot ar 7 sēriju, šķiet, ir aptrūkusies nauda scenāristam – satura pavediens pazūd kā nebijis. Tālāk tiek filmētas kaut kādas epizodes bez jelkādas jēgas; laiku pa laikam uzrodas jauni personāži, kuru klātbūtne stāstā nekādā veidā nav pamatota – tiem ar seriālu nav tieša sakara. Arī atrisinājums ir glups līdz izmusumam. Kāds ir sausais atlikums? Mācība, ka Hermaņa režisētus seriālus skatīties nevajag.