Dienasgrāmata

 NBA streikam varbūt ir lielāka jēga, nekā pirmajā brīdī tas varētu šķist, - es nodomāju, paskatoties pulkstenī. Jau pieci, un tas nav ne trīs vai četri, vai, pasarg dies, divi. Piecos pamosties ir pavisam normāli, un nav pat lielas vajadzības mēģināt vēlreiz iemigt – tikpat drīz būs jāsvempjas augšā. Aiz loga gan vēl ir tumšs kā katla dibins – jā, šie tev nav vasarsvētki. Iekārtojos spilvenos ērtāk un ielūkojos “internātā”. Ienīstu sevi par šo atkarību, bet jebkuri mēģinājumi cīnīties ar to ir noveduši tikai vēl dziļāk šajā postā. Labāk mācīties ar to sadzīvot. Manai acij uzkrīt raksts par “izdegšanu” vai ko tamlīdzīgu. Zinu, ka man nekas tamlīdzīgs nedraud, bet tomēr ieskatos. Ātri ar acīm pārskrienu pāri rakstam un konstatēju, ka šis kārtējais “ūdens ceļgalā” gadījums (kurš ir lasījis “3 vīri laivā” zinās, par ko stāsts). Man, protams, ir gandrīz visi izdegšanas simptomi. Sākot ar sasprēgājušām lūpām un beidzot ar spēju iemigt jebkurā diennakts brīdī. Par bezmiegu naktīs nemaz ner

Jā, atzīstos – es jau atkal saīsinu domu. Ne jau aiz ļauna nodoma to izkropļot. Iepriekšējā tekstā, piemēram, mani interesēja specifiski tikai viena lieta – kāpēc viena lieta man patīk, bet cita atkal nē. Jā, cilvēks var ar prātu aizgūtnēm analizēt, salīdzināt, štukot; varbūt pat sākt izlikties, ka domā kā citādāk un smalkāk, bet, ja grib būt godīgs pret sevi, viņš ir spiests atzīt: man šī lieta vai nu patīk, vai nepatīk. Vai arī ir vienaldzīga – kā man, piemēram, lielākā daļa Rumours dziesmu. Vai šis būtu tas pats gadījums kā kādā Remarka romānā, kur kāds impresionistu gleznu kolekcionārs savā guļamistabā bija piekāris bildi ar klasisko tematu “briedis mēnesnīcā dzer no ezera” vai ko līdzvērtīgu. Jo tā ir glezna, kuru viņš vēlas redzēt katru dienu, liekoties gulēt un mostoties. Vai ar mani ir tāpat? Klausos T.Rex, Quatro un Geordie, lai arī ģīmjgrāmatā šārēju visādus Dilanus, Geršvinu un sazin ko visu tur vēl ne. Moška tā arī ir. Jo klausos gan vienu, gan otru. Un instinktīvi jūtu,

 Jā, tā tas, protams, arī ir. Tomēr jautājums paliek – kuras lietas ir tās labās? Jo, reiz atzītas par labām, tās būs vajadzīgas vienmēr; pat tad, ja nebūs līdz galam saprastas. Dažkārt pat šķiet tā, ka viss līdz galam saprastais beigās apnīk un nemaz tik labs vairs neliekas. Varbūt labs ir tikai tas, ko tev kāds cits pasaka – vot, tas ir baigi labais! Bet kas notiek, ja tu pats pasteidzies pirmais nobļauties – ģeniāli! – vai tāpēc pārējiem arī būtu jāatzīst to par labu esam? Vai arī tomēr ir jārīko ekspertu aptauja, kuri tad arī pateiks, kā just ir pareizi. Ja pietiekoši liels skaits ekspertu saka “odobrjam!”, tad arī man noteikti ir jādomā tāpat. Tomēr ar ekspertiem var arī iegrābties. Nesen, braucot mājup no Latgales, es LR3 klausījos kā Orests Silabriedis (tas tik ir vārds!) strīdējās ar kaut kādiem speciem par to, cik pareizi vai nepareizi kaut kāds gabals ir nospēlēts. Es klausījos neatraudamies, jo mani fascinēja apstāklis, ka es nesapratu burtiski neko, ko raidījuma viesi tur

Jau atkal jūtos nelaimīgs. Un kā gan citādi? Tuvojas Rīgas Domes vēlēšanas, un ir aktivizējušies cilvēki, par kuriem es parasti cenšos nedomāt. Kandidātu sarakstos gan pavīd arī vien otra pazīstama seja – tas ir kā medus karote darvas mucā. Gadās. Kretinē viens otrs ģīmjgrāmatas “friends”, kas gluži negaidot ir aktivizējies. Tas notiek brutāli apdiršot politiskos konkurentus. Tomēr no tādiem ir salīdzinoši viegli tikt vaļā viņus atdraugojot. Nē, šīs vēlēšanas, kurās pat nezinu par ko vēlēt (šis nav aicinājums aģitēt!) visdrīzāk nav manas melanholijas cēlonis. Varbūt aktivitātes aiz okeāna, kur, šķiet, uz otro termiņu tiks ievēlēts kāds “stabils ģēnijs”? Diez vai. Es jau sen kā esmu pārstājis vainot amerikāņus stulbumā – šī kustība ir patiesi internacionāla; pat mēs, bāleliņi, nespējam palikt malā. Tad kas? Varbūt vaina jāmeklē sevī pašā? Jā, man nesen izkrita inleja un reizē ar to pats priekšējākais zobs. Tas ir taisni apbrīnojami, cik slikti cilvēks jūtas, kad viņam trūkst šāds nieks