Dienasgrāmata

“Ir grūti prasīt lai mēs, kas esam piedzīvojuši divus karus un divas revolūcijas, spētu orientēties visos tajos jaunajos tehnikas brīnumos” – reiz teica Omamma. Tikai nespēju vairs atcerēties, kādā sakarā. Tik tiešām – nekādu tehnoloģisku brīnumu Siguldas mājās nebija. “Miera laiku” radio VEF-Super un vēl divi kabatas lukturīši. Viens no tiem bija tāds prasts un aprūsējis – ar to rokās tumšā rudens vakarā varēja doties uz kūti. Otrs gan bija ievērības cienīgs – tam nebija akumulatora – enerģija gaismai bija jāiegūst pašam, sparīgi spaidot dinamo. Tas bija iemontēts gaismekļa korpusā. Jā, tas nav salīdzināms ar to, kā es šodien esmu aprīkots, vedot staigināt suni. Kabatā man ir debilais tālrunis, kas spēlē Dilanu. Skaņa pa gaisu tiek nogādāta uz manām zilzobainajām austiņām, kuru vienā malā ir iemontēts indikators. Tas laiku pa laikam spoži iemirdzas, tā brīdinot apkārtējos, ka es tāds esmu izlaists klajumā. Es pats gan to gaismu īsti neredzu. Vienīgi brīžam man šilierējas, ka kaut

1. Diena tavā mūžā. Man tā sākās ar blandīšanos pa jūtūbi. Re, visa mūzika ir te! – gribas iesaukties, pārfrāzējot kādas tur televīzijas reklāmu. Tad ieskatos ģīmjgrāmatā – mūsu dzīves pa lielai daļai taču paiet tieši šeit. Pirmā ziņa ir savā ziņā iedvesmojoša “Happy Birthday, Mārtiņš! From all of us at Facebook, we hope you have a wonderful year.” – Marks ir atcerējies par manu īpašo dienu. Ne jau viņš pats savā personā, saprotams. Tas nav pat algots darbinieks, kuram būtu pienākums sekot klientu miljoniem, bet gan softvārisks robots – negribas saukt to par aģentu – kas nevainojamā elegancē tiek galā ar šo pienākumu. Pat ir pratis tikt galā ar šņācekļiem manā vārdā – smalki. Neliegšos – ir patīkami, kad par tevi atceras. Vispār jau vairāk dzīvajā. Piemēram, sens draugs piezvana, mēs papļāpājam. Tāpēc jau arī mēs esam seni draugi, ka varam tā viens otram uzkrist uz galvas kaut vai pēc desmit gadiem, bet runāt tā, it kā būtu šķīrušies tikai vakar. Protams, dažkārt gados vecāku radinie

Viens no briesmīgākajiem čigānu lāstiem esot – “Kaut tu mirtu no slāpēm, līdz ceļiem stāvot ūdenī!”. Man tas neliekas gana mūsdienīgs. Pulka ļaunāk skanētu “Kaut tev būtu broadband interneta pieslēgums, bet tev nebūtu, kurp doties!”. Pavisam nemanāmi esmu pietuvojies šādam stāvoklim. Man riebjas burtiski viss! Piemēram, krīt uz nerviem Trampa-Hilarijas divkauja – paliek nelaba dūša, ieraugot gan vienu, gan otru kandidātu. Mēs, latvieši, dažkārt apsaukājam paši sevi par to, kādus izvēlamies sev vadoņus. Tomēr šādu prezidenta kandidātu mums, paldies Dievam, nav! Jā, šīs vēlēšanas Amerikai godu nedara. Manu noskaņojumu neuzlabo arī putinoīdi – gan Krievijā mītošie, gan vietējie. Pirmie sarīkojuši asiņainu karu Sīrijā tikai tāpēc, lai pierādītu, ka Krievija vēl joprojām ir ģeržava . Turklāt viņi kurina kara psihozi tepat pie mūsu robežām, par ko ir sajūsmā vietējie iepriekš minētās sugas pārstāvji. Viņu dēļ lasīt ziņas portālos kļūst par neparasti pretīgu pasākumu. Lai ar to pa

Pirms pāris dienām ģīmjgrāmatā kāds bija ievietojis Vinnija Pūka bildi ar aptuveni šādu parakstu: “Jābeidz domāt – savādāk sazin ko vēl iedomāšos”. Pirmajā mirklī liekas, ka tas ir parastais čapajisms no sērijas “ xuļi dumatj, trestji nado! ”, bet tad ienāk prātā doma, kura nomoka mani jau labu laiku – varbūt, ka Dieva nav, bet tā vietā dabā darbojas process, kuru esmu nodēvējis par Lielo Regulatoru. Kas tas tāds par zvēru, paskaidrot ir ārkārtīgi sarežģīti. Nesalīdzināmi vieglāk ir paskaidrot ar piemēru, kā tas strādā. Pirms gadiem desmit, es biju ļāvies masu psihozei, kāda valdīja pie manis šeptē – viss ir jāpaspēj, viss ir jāapdara, par visu ir jāatbild – īsāk sakot, parastais бери побольше, кидай подальше . Tad es dienās kļūšot par lielu priekšnieku, piedzīvošu baisu karjeru vai kaut ko līdzvērtīgi briesmīgu. Biju tāds duraks, ka mēģināju sekot šim iedomātajam paraugam, un uzspiedu uz visiem pedāļiem vienlaicīgi. Nedēļas garumā rāvos mellās miesās, un gaidīju, kad beidzot ie

Когда в лихие года пахнет народной бедой Ideju man pasvieda Uģis, nošārējot ģīmjgrāmatā, ka Cēsīs viesosies BG ar simfonisko orķestri. Vēl šis koncerts, garām ejot, bija pieminēts arī Delfos. Es kādu laiciņu šaubījos iet vai nē. Nez’ kā puisim iet ar orķestri? Vai tur nav kas pārāk samudrīts ? No otras puses ļoti gribas aizbraukt uz Cēsīm un apskatīt jauno koncertzāli – tāpat kā Rēzekni un Liepāju. Es nevienā līdz šim neesmu bijis. Tāpēc ņemos pasūtīt biļetes “internātā”. Man par lielu pārsteigumu koncerts ir jau gandrīz pilnībā izpārdots. Nesaprotu zāles, pareizāk sakot, balkona shēmu, jo biļešu tirgotājiem nekad neienāk prātā dot kādu mājienu, kur varētu atrasties skatuve. Pārsteidz divi desas ar vietām, kas stiepjas gandrīz aiz tās vietas, kur varētu uzstāties mākslinieki. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka zāle tiešām tā arī ir veidota – ļoti īpatnēja balkona konstrukcija. Nuja, nobraucam līdz Cēsīm tā laicīgi – bija ideja pavazāties apkārt un varbūt pafotografēt

Ķinī “Susuriņa diena”, kad galvenais varonis nezināja, kā izdzīvot savu dienu, viens no viņa izklaides veidiem bija mest kārtis cepurē no pāris metru attāluma. Trijos mēnešos viņam bija izdevies šo mākslu apgūt. Viņa meitene tikai smējās un teica: “Kā tu iznieko mūžību!”, nemaz nenojaušot, cik tuvu viņa bija pienākusi Fila problēmai. Nē, es neesmu iekritis kaut kādā déjà vu ciklā, un neviens nav piešķīris man nemirstību. Vienkārši es katru dienu dodos uz šepti lai gaidītu, kad pienāks darba dienas beigas. Drusku klausos mūziku, daudz ņemos pa sociālajiem tīkliem. Dienas beigās gribas sev pavaicāt – kā es šodien izniekoju mūžību? Saņēmu algas pielikumu - 157 eiras. Kādreiz par tādu lietu es iekšēji būtu spiedzis aiz sajūsmas, varbūt izdomātu atrunu, kā notīties no kantora, lai ierastos mājās kā uzvarētājs ar milzu pudeli rokās. Man vienmēr ir paticis nosvinēt labas lietas. Tagad tikai paraustu plecus un atceros armijā tik populāro teicienu “ выкрасить да выбросить ”. Man pati

Labāk būt jaunam un veselam, nekā vecam, bet toties slimam. Šis teiciens kādreiz mani ārkārtīgi uzjautrināja, jo es vēl nebiju sasniedzis 30 gadu vecumu, un doma, ka es pats kādreiz būšu vecs un slims, man likās smieklīga. Es domāju, ka strādāšu līdz pat savai pēdējai stundiņai, un slaidi nospļaušos par tādām lietām, par ko uztraucās vecāki cilvēki – pensiju, veselību un visu pārējo. Dragāšu tik uz priekšu, līdz kādu dienu vienkārši atņirgšos, un tās tad arī būs manas beigas. Pensiju sistēmai neticēju, slimības nepazinu, īsāk sakot, biju laimīgs cilvēks. Pat nepamanīju, ka gadu vai divus nebiju izmantojis atvaļinājumu – bija jāsteidz laimei nopakaļus. Modē bija teiciens – you're either exhausted or unemployed , un man tas likās normāli. Tad aizgāja mani vecāki – vēzis, un es sāku no šīs slimības baidīties. Mani biedēja vēl mātes atstāstītais gadījums, kad kāds vīrietis nejauši uzplēsis it kā nevainīgu dzimumzīmīti, bet pēc trīs mēnešiem viņa mājā jau spēlēja mūzika, kuru viņš