Dienasgrāmata

  – Tu varēsi izvēlēties eglīti! – es saku Teodoram, un viņš priecīgi atsaucas: – Jā! Tobrīd es vēl neapjautu, ka pats bāžu galvu cilpā. Mēs trijatā – mazdēliņš, Nenne un es, Nennis, sēžam mašīnā un tā prātīgi pukšķinām uz Alfu, cerot, ka tur varēs nopirkt eglīti. Teodors gan bija gribējis braukt uz mežu, bet laika trūkuma dēļ diemžēl tas nav iespējams, un, solot izvēles iespējas, mums ir izdevies novirzīt mazbērna prātus veikala virzienā. Pirmā vilšanās ir stāvvieta, pareizāk sakot, tās trūkums. Mēs ilgi riņķojam un to meklējam, bet nesekmīgi. Beigās izdodas apstāties gandrīz pie paša eglīšu tirgus, nekaunīgi aizlienot priekšā kādam, kas bija pacietīgi gaidījis sev “vietu zem saules”. Vispār man riebjas, ja kāds tā izrīkojas, bet, jūtot, ka mazbērnam pacietība ir jau uz robežas, nekas cits neatliek. Ieejam eglīšu tirgū, un Teodors sapriecājies norāda uz pašu skaistāko eglīti, kura te ir nolikta klientu pievilināšanai. 60 eiras – tas pārspēj visas manas fantāzijas par eglīšu cenām, bet

Es kaķus ienīstu jau kopš bērnības. Šie dzīvnieki bija apsēduši smilškasti, kurā mēs mēdzām spēlēties. Būvējot smilšu pilis, iegrābties kaķa sūdā ir neizsakāmi pretīgi. Kopš tiem laikiem manī mīt nepatika pret kaķiem; man daudz labāk patīk suņi, tie ir uzticami un mīļi, bet kaķi – kaķiem taču nav dvēseles, tie dzīvo pa sevi un nav manas draudzības cienīgi.  Diemžēl šīs jūtas nav abpusējas – kaut kāda iemesla dēļ šie dzīvnieki domā, ka es tos mīlu un nespēju bez viņiem iztikt ne brīdi. Pietiek man parādīties kādās mājās, kur mīt kaķis, un drīz vien mincis jau trinas man gar stilbiem un pat lūko ierausties klēpī. Kaķis mūsmājās parādījās pēc tēva nāves – kopā ar Lielvārdes māju es mantoju viņa kaķi – Murku. Tobrīd kaķene jau bija krietni veca, un kaimiņi man teica, ka kaķi pieķeras vietai, nevis cilvēkiem – lai es labāk pat nemēģinot Murku vest uz Rīgu. Tā arī darīju. Tomēr, kad pēc nedēļas aizbraucu apskatīties, kā tad Murkai ir klājies un papildināt viņas pārtikas krājumus, kaķis bez b

 Tas bija traks pārmaiņu laiks. Mainījās burtiski viss – mūsu acu priekšā gruva “padumjā” sistēma, es pametu darbu, kur biju iesēdies uz 7 gadiem (kādu brīdi pat piepelnījos kā taksists, kā arī nodevu tukšās pudeles, ar kurām bija pilns pagrabs); parādījās jauni draugi un līdz ar viņiem daudz jaunu lietu – filmas, mūzika, grāmatas. Jā, veikalos uz mirkli pat parādījās jauni dzērieni, pirms tos nomāca “rojālistu” spirts – vēl vakar lasīju ierakstu ģīmjgrāmatā: “kas nenomira no Royal spirta – tie dzīvo ilgi”. Īsāk sakot, gāja uz urrā, un katra diena atnesa ko jaunu – brīžam pat uzmācās tādas kā bailes, ja kaut ko nokavēsi no šīs jaunās, lieliskās dzīves, paliksi “jaņos” uz visu mūžu. Mūzikā divi lielākie atklājumi bija Onkulis Toms un Pogas – skaidri neatceros, kad tieši tas notika – vai tās bija 80to beigas, vai arī 90to sākums. Katrā gadījumā Veitss un Makgovans bija gluži vai kā šo pārmaiņu simboli, jo tajā laikā visradikālāk izmainījās tieši mana muzikālā gaume, kas iepriekš bija par