Dienasgrāmata

Another one bites the dust 2020. tuvojas beigām, un nemanu neviena, kas teiktu Liktenim paldies – labs gads bija. Jā, tas ir pagājis COVID zīmē. Nekādu ceļojumu, nekādu teātru vai koncertu. Tomēr mani nav pārņēmis šis “No Nothing” noskaņojums. Vienkārt, kaut kā tā sanāca, ka gada sākumā, vēl pirms marta, teātri sanāca apmeklēt tīri bieži – stipri vairāk nekā vidēji. Ar koncertiem gan bija švakāk. Prātā palicis vien Pingvīnu Orķestris Cēsīs. Sapirktās biļetes uz Bēthovena atceri LNSO sezonas noslēguma koncī tā arī palika uz papīra. Ar “Dēmonu” Liepājas teātrī sanāca bišķi labāk – septembrī noskatījāmies. Tā nav tikai teātra izrāde, bet savā ziņā arī koncis. Bija forši. Jā, kaut kā tā ir sanācis mūžā piedzīvot daudz lietu, kas kādreiz šķita gluži neiedomājamas. Kaut vai tas pats PSRS sabrukums, 11. septembra terora akts un daudzi citi pārsvarā ne tik traģiski notikumi. Piemēram, Latvijas iestāšanās NATO un ES. Īsāk sakot, manā mūžā piedzīvojumu ir bijis gana. To gan nevar salīdzināt

Rindā pulcējas cilvēku 10-15. Daži tīri jauni un sprauni. Viņu vidū izceļas kāds indietis, no kura visi vairās – sak, vai tik viņš nepārnēsā COVID? Droši vien ir iebāzis to kabatā, un, kad tiks izsaukts viņa numuriņš, tūlīt pat vilks laukā. Netrūkst arī senioru. Kāds vecāks vīrs numuriņu ir dabūjis pēdējais, lai arī varbūt bija atnācis pirmais. Viņam to paņemt ir grūti – večuks balstās uz diviem spieķiem, un sapratis, ka uz kājām stabili stāvošos neizkonkurēs, laiž visus garām. Divas krievuškas, kas numuriņus ir dabūjušas pirmās, grib celt traci, jo indietis lienot bez rindas. Patiesībā viņas pašas ir vainīgas. Tā vietā lai uzmanītu savu izsaukumu viņas ir sameklējušas kur apsēsties. Indietis mēģina kaut ko paskaidrot angliski, kas pensionāres vienkārši tracina. Viena pat paspēj iesaukties – “ что это такое! ”, kad pēkšņi TAS SĀKAS. No kāda kabineta atskan: Turn off your mind, relax and float down stream It is not dying, it is not dying Jāatzīstas, ka pat es samulsu. Tukšajos p

  Šķiet tieši togad mūsu mājās parādījās maģis. Tas, protams, bija īsts breakthrough – gluži kā tiek pacelts aizskars saulainā vasaras rītā. Pirms tam mēs varējām tikai apjaust, kas kaut kur citā pasaulē – man tas likās miljoniem gaismas gadu tālu – eksistēja šāda dzīve. Brīva, mežonīga, varbūt dažkārt arī briesmīga, bet tāda tur bija. Rokenrols, sekss un narkotikas. Skolā kāds uz sola bija uzrakstījis “Long Live Life With Alchochol and Sex... and ALL, for example LSD”. Nezinu, kurš skolnieks dzīvoja tādu dzīvi, bet tā tur stāvēja rakstīts. Jādomā, ka “He wrote for you, drew for you too” – vārdi no “Lai vienmēr būtu Saule”, kuru mēs skolā dziedājām angliski.   Pirms maģa parādīšanās “īsto” mūziku biju dzirdējis vienīgi pa radio. Atceros kā Lielvārdē, kur jaunieši vakaros sita voļļuku, kāds mūžīgi regulēja VEF 12. Par logu uz ārpasauli šo radio bija pagrūti nosaukt. Ja nu vienīgi par vēdlodziņu. Bet savu funkciju tas pildīja. Atceros kā vienu vasaru tajā gandrīz nemitīgi skanēja Hey J

 Rihards Š. Bergs arī mani neuzaicināja, bet es, līdzīgi Ainaram, sāku aizdomāties. BAND/ARTIST I HATE: Vai ir kāds, kura mūziku es ienīstu? Nu, bet dabīgi. Patiesībā tādu ir baigi čum. Es pat viņus sāku klasificēt – ir tādi, kuru mūziku nevaru ciest, jo dziesmas man atgādina Lieldienu olas. Lai arī pilnīgi vienādas tās nav, bet dziesmas ir tik līdzīgas, ka šādu grupu albumu allaž pietrūkst gribasspēka noklausīties do golam (līdz galam). Tomēr, ir arī tādi albumi, kad, liekot roku uz sirds, droši varu apgalvot, ka man riebjas pilnīgi visi gabali. Vārdā gan nevienu nesaukšu, lai, kā saka Putins, не оскорблять чувства верующих . Varbūt kādiem tieši šī mūzika liekas alfa un omega visam, ko cilvēce savā attīstībā ir sasniegusi. BAND/ARTIST I THINK IS OVERRATED: Manuprāt, populārā mūzika, sākot ar laiku, kad tika izdomāts radiofons un beidzot ar MTV, ir pārlieku augstu novērtēta. Savas zelta un platīna tirāžas albumi ir ieguvuši galvenokārt pateicoties industrijas masīvajai reklāmai. Un

 NBA streikam varbūt ir lielāka jēga, nekā pirmajā brīdī tas varētu šķist, - es nodomāju, paskatoties pulkstenī. Jau pieci, un tas nav ne trīs vai četri, vai, pasarg dies, divi. Piecos pamosties ir pavisam normāli, un nav pat lielas vajadzības mēģināt vēlreiz iemigt – tikpat drīz būs jāsvempjas augšā. Aiz loga gan vēl ir tumšs kā katla dibins – jā, šie tev nav vasarsvētki. Iekārtojos spilvenos ērtāk un ielūkojos “internātā”. Ienīstu sevi par šo atkarību, bet jebkuri mēģinājumi cīnīties ar to ir noveduši tikai vēl dziļāk šajā postā. Labāk mācīties ar to sadzīvot. Manai acij uzkrīt raksts par “izdegšanu” vai ko tamlīdzīgu. Zinu, ka man nekas tamlīdzīgs nedraud, bet tomēr ieskatos. Ātri ar acīm pārskrienu pāri rakstam un konstatēju, ka šis kārtējais “ūdens ceļgalā” gadījums (kurš ir lasījis “3 vīri laivā” zinās, par ko stāsts). Man, protams, ir gandrīz visi izdegšanas simptomi. Sākot ar sasprēgājušām lūpām un beidzot ar spēju iemigt jebkurā diennakts brīdī. Par bezmiegu naktīs nemaz ner

Jā, atzīstos – es jau atkal saīsinu domu. Ne jau aiz ļauna nodoma to izkropļot. Iepriekšējā tekstā, piemēram, mani interesēja specifiski tikai viena lieta – kāpēc viena lieta man patīk, bet cita atkal nē. Jā, cilvēks var ar prātu aizgūtnēm analizēt, salīdzināt, štukot; varbūt pat sākt izlikties, ka domā kā citādāk un smalkāk, bet, ja grib būt godīgs pret sevi, viņš ir spiests atzīt: man šī lieta vai nu patīk, vai nepatīk. Vai arī ir vienaldzīga – kā man, piemēram, lielākā daļa Rumours dziesmu. Vai šis būtu tas pats gadījums kā kādā Remarka romānā, kur kāds impresionistu gleznu kolekcionārs savā guļamistabā bija piekāris bildi ar klasisko tematu “briedis mēnesnīcā dzer no ezera” vai ko līdzvērtīgu. Jo tā ir glezna, kuru viņš vēlas redzēt katru dienu, liekoties gulēt un mostoties. Vai ar mani ir tāpat? Klausos T.Rex, Quatro un Geordie, lai arī ģīmjgrāmatā šārēju visādus Dilanus, Geršvinu un sazin ko visu tur vēl ne. Moška tā arī ir. Jo klausos gan vienu, gan otru. Un instinktīvi jūtu,

 Jā, tā tas, protams, arī ir. Tomēr jautājums paliek – kuras lietas ir tās labās? Jo, reiz atzītas par labām, tās būs vajadzīgas vienmēr; pat tad, ja nebūs līdz galam saprastas. Dažkārt pat šķiet tā, ka viss līdz galam saprastais beigās apnīk un nemaz tik labs vairs neliekas. Varbūt labs ir tikai tas, ko tev kāds cits pasaka – vot, tas ir baigi labais! Bet kas notiek, ja tu pats pasteidzies pirmais nobļauties – ģeniāli! – vai tāpēc pārējiem arī būtu jāatzīst to par labu esam? Vai arī tomēr ir jārīko ekspertu aptauja, kuri tad arī pateiks, kā just ir pareizi. Ja pietiekoši liels skaits ekspertu saka “odobrjam!”, tad arī man noteikti ir jādomā tāpat. Tomēr ar ekspertiem var arī iegrābties. Nesen, braucot mājup no Latgales, es LR3 klausījos kā Orests Silabriedis (tas tik ir vārds!) strīdējās ar kaut kādiem speciem par to, cik pareizi vai nepareizi kaut kāds gabals ir nospēlēts. Es klausījos neatraudamies, jo mani fascinēja apstāklis, ka es nesapratu burtiski neko, ko raidījuma viesi tur

Jau atkal jūtos nelaimīgs. Un kā gan citādi? Tuvojas Rīgas Domes vēlēšanas, un ir aktivizējušies cilvēki, par kuriem es parasti cenšos nedomāt. Kandidātu sarakstos gan pavīd arī vien otra pazīstama seja – tas ir kā medus karote darvas mucā. Gadās. Kretinē viens otrs ģīmjgrāmatas “friends”, kas gluži negaidot ir aktivizējies. Tas notiek brutāli apdiršot politiskos konkurentus. Tomēr no tādiem ir salīdzinoši viegli tikt vaļā viņus atdraugojot. Nē, šīs vēlēšanas, kurās pat nezinu par ko vēlēt (šis nav aicinājums aģitēt!) visdrīzāk nav manas melanholijas cēlonis. Varbūt aktivitātes aiz okeāna, kur, šķiet, uz otro termiņu tiks ievēlēts kāds “stabils ģēnijs”? Diez vai. Es jau sen kā esmu pārstājis vainot amerikāņus stulbumā – šī kustība ir patiesi internacionāla; pat mēs, bāleliņi, nespējam palikt malā. Tad kas? Varbūt vaina jāmeklē sevī pašā? Jā, man nesen izkrita inleja un reizē ar to pats priekšējākais zobs. Tas ir taisni apbrīnojami, cik slikti cilvēks jūtas, kad viņam trūkst šāds nieks

Ja pasaulē fani dalās bītlu un stones piekritējos, tad Latvijā šāds mačs ir starp Paulu un ImKu. Jāatzīstas, ka manai uzmanībai šī sacensība paslīdēja garām, jo Paulu, kā jau Establishment pārstāvi, es centos ignorēt, kamēr Kalniņa klātbūtni mūzikā es gandrīz nesamanīju. Un kā gan to samanīt? Ja nu vienīgi, kad kādā kompānijā dziedāja “Polš, ar ko tu sāksies? Sācies ar klusu vārdu...” Bet ar to, protams, nebija gana. Bija gan dzirdēts, ka ir aizliegtas filmas un teātra izrādes, kur skan “Četri balti krekli” un “Nāc uz manām trepēm spēlēties”, tomēr tas viss bija dikti fragmentāri. Mūzikā tajā laikā valdīja R.Pauls. Viņš noteica, ko ierakstīt un ko ne. Ja kāds alka panākumu, t.i., ierakstīties, tad viņam bija tikai viens ceļš – jāspēlē kopā ar Paulu. Tad Latvijas publika spiedza no sajūsmas, ka Pauls jau atkal ir atklājis jaunu talantu, bet es pie sevis norūcu, ka vēl vieni ir pārdevušies. Protams, Imants Kalniņš un Menuets šādu ceļu negāja, un vienmēr palika kaut kur dziļi pagrīdē (

Pirms pāris gadiem rītā, kad bijām nolēmuši doties ceļojumā uz Rumāniju (Ingrīda bija pat sapirkusi končas trūcīgajiem rumāņu bērniem), mēs kaut kur pie leišu robežām pārdomājām, un Rumānijas vietā devāmies uz Horvātiju. Galu, galā – kāda starpība? Virziens taču aptuveni tas pats. Kopš tās reizes tik krāšņi pamainīt savus nodomus mums vairs nav paveicies, jo ceļot parasti sanāk ar lidmašīnām, kurām jebkāda “fleksibilitāte” ir sveša – tā var izpildīties tikai tad, ja ceļā dodamies ar auto. Šorīt mēs pārdomājām un tā vietā, lai dotos makšķerēt kaut kur pie Limbažiem, izvēlējāmies Kārsavu. Šoreiz ideja bija mana. Es neskaitāmas reizes esmu bijis Krāslavā, bet Kārsavā – ne reizi. Fonētiski abas vietas ir tik līdzīgas, ka man šķita, ka šī netaisnība, t.i., netaisnā izturēšanās pret Kārsavu ir jāmaina. Sacīts – darīts. Dodamies Kārsavas virzienā. Vispār mums patīk braukt ar auto, kur acis vien rāda. Mazliet skumji pašķielēju uz makšķerēm, kuras ir mums līdzi, jo visticamāk tās netiks

Pēdējā laikā neesmu viņus, t.i., Dire Straits klausījies – kaut kā nav sanācis. Tas ir kā ar seniem, piemirstiem draugiem. Tu zini, ka viņi dzīvo šajā pašā pilsētā, varbūt tev pat kaut kur ir pierakstīta adrese, tālruņa numurs, e-pasts. Bet tu nekad viņus nesatiec. Ja nu vienīgi mūsdienās esi atradis viņus ģīmjgrāmatā un nosūti apsveikumus dzimšanas dienā. Cik smalkjūtīgi! Tikai tu vairs neatceries, kad pēdējo reizi esam tikušies. Laikā, kad Dire Straits bija savā plaukumā, es par viņiem neko nezināju. Man tik ārkārtīgi riebās viss jaunais mūzikā, ka es apzināti no tā vairījos. Reiz, kad es kārtējo reizi biju pamucis no savas dienesta vietas Kaļiņingradā, es ievēlos pie Ērika Tallinas ielā – viņš mani apgādāja ar ierakstiem. Ēriks bija īpatnējs frukts – viņš kaut kādā man neizprotamā veidā tika pie jaunākā vinila. Patiesībā ne tikai pie jaunākā – praktiski pie jebkura. 80tajos salīdzinoši reti novērojams fenomens. Kad es pateicu, ka gribu ierakstīt normālā kvalitātē visus bītlu

Es ASV sabiju tikai pusgadu 90to sākumā. Arī štats, kurā dzīvoju, bija tāds nomaļš, varbūt pat provinciāls – Teksasa. Ostina gan nevienu brīdi nelikās provinciāla – universitātes dēļ. Tur mācījās jauniešiem no visas pasaules. Pirmos trīs mēnešus es dzīvoju tās  campus  teritorijā, un katru vakaru spēlēju basketbolu ar studentiem. Man likās nedaudz ērmīgi un pat smieklīgi, kad pirms katras spēles mēs formāli paspiedām viens otram rokas un stādījāmies priekšā – vārds, valsts, no kurienes esi. Padzirdējuši, ka esmu no Latvijas toreiz daudzi pabrīnījās – kas tā tāda. Bet kādu vakaru laukumā bija sapulcējusies pavisam cita publika – tie bija melnādaini puiši. Šoreiz nekādas priekšā stādīšanās nebija, bet visviens – es iesaistījos spēlē. Man likās pat interesanti uzspēlēt ar nēģeriem (atvainojos, ka esmu vecmodīgs un neuzskatu šo par lamuvārdu). Ko lai saka? Vienkārt, viņi spēlēja krietni labāk par studentiem, ar kuriem man bija sanācis sacensties. Lai gan nekādi profesionāļi viņi, pro

Kurš gan bērnībā nav nodarbinājis savu prātu ar filozofiskiem jautājumiem? Godīgu sakot, nezinu. Katrā gadījumā mani tie nomocīja pamatīgi. Es meklēju atbildi uz pretrunu – kāpēc visur, kur vien griezies, tiek slavēts darba tikums, bet es, ieklausoties sevī, nejutu ne mazākā aicinājuma strādāt. Tāpēc arī es sāku meklēt teorētisku pamatojumu savam slinkumam un arī, kā ar to sadzīvot mūža garumā. Reiz pa ausu galam dzirdēju atziņu, ko pierakstīju budismam – “Cilvēku ciešanu iemesls ir nepiepildītas vēlēšanās. Ja neko nevēlēsies, būsi laimīgs”. Bingo! Tas ir priekš manis! Es visu savu mūžu esmu bijis gatavs atteikties gandrīz no dajebkā , kas mani spiestu atsāt “ierakumus” vai komforta zonu, kā tagad ir pieņemts to dēvēt. No otras puses prātīgs cilvēks taču nekad nelaidīs garām to, kas pats peld mutē – ko tādu vai līdzīgu biju dzirdējis Gogoļa “Revidentā”. To gan neteica pats Hļestakovs, bet vai nu tas ir tik svarīgi. Ideja tika uztverta, un es nolēmu uzlabot Budas ideju “spēt a

Tas takš ir tikai sapnis! – beidzot do golam saprotu, kas te notiek. Vai sapnī redzētais ir kas vieds vai – tieši pretēji – stulbs, neņemos spriest. Man rādās, ka esmu pamodies savās mājās vēl Ģertrūdes ielas dzīvoklī, un pie manis ir sanākuši ciemiņi. Kā jau sapņos tas mēdz notikt, viss mainās no laba uz sliktu. Pirmie cilvēki, ko sastopu, ir man tuvi draugi, vēlāk jau vairs ne tik tuvi, tad vienkārši paziņas, bet beigās tādi, kurus nemaz nealkstu redzēt. Ar visiem ir tā kā bišķi jāpačalo, jāiedzer malks vīna, un pavisam drīz es jūtu, ka tā vīna ir par daudz – kā es tādā pālī braukšu uz darbu? Šī gan nav vienīgā lieta, kas mani nomoka. Man nekādi neizdodas saģērbties, jo viesi mani rausta uz visām pusēm – katram ir kas sakāms. Beigās esmu počķī saģērbies – pietrūkst tikai virskrekla. Esmu uzvilcis žaketi uz plikas miesas. Tomēr krekla vajag – citādāk pēc kā tas izskatās? Tikai es vairs nespēju atrast savu istabu. Kur velns tā ir palikusi? Tad nolemju atmest visam ar roku, – šodien

Vispirms es gribētu pateikties Jums par grāmatu “Mātes piens”, ja vien mans viedoklis var interesēt. Patika. Sīkāk nokomentēt tagad nespēšu, jo izlasīju to aptuveni pirms gada. Attiecībā uz Jūsu interviju ir viena lieta, par kuru es bieži domāju. Lieta tāda, ka cilvēki mūsdienās netic Saeimai, valdībai, tiesām, plašsaziņas līdzekļiem... Netic gandrīz nekam. Tomēr pilnīgi bez kādiem garīgiem orientieriem cilvēki iztikt nevar, un šādā situācijā viņi izvēlas personības, kam uzticas. Tas var būt Raimonds Pauls, Gundars Āboliņš, vēl kāds tautā pazīstams. Protams, arī Jūs. Viņu domas un rīcību cilvēki stāda sev par paraugu. Un tagad uz mirkli iedomāsimies, ka es esmu ļauns uzņēmējs, kas savu mantu ir sarūpējis nevis riskējot, cīnoties un attīstot savu biznesu, bet gan izmantojot savu stāvokli valdībā vai pašvaldībā. Ar savu naudu es spēju ietekmēt Saeimas balsojumus, tiesas lēmumus; es varu daudz. Šķiet, labāk nemaz nevar būt. Tomēr manu laimi visu laiku aptumšo viens apstāklis –

Salīdzinoši bezsakarīgs gabals, kuram pietrūkst jēgas. Vienīgi ASV programmistu dzīve “aizgaldos” parādīta 100% patiesi – līdz kaulam pazīstami. Es gan tikai 6 mēnešus planēju tādā vidē, bet, visviens, atceros to labi. Ārēji draudzīga atmosfēra, viens otram sit uz pleca, sauc par Bilu, Stīvu avi vēl tur kā, bet to pavada nejēdzīgi noteikumi un procedūras, kas ir visiem jāievēro, nežēlīgi daudz birokrātijas un nevienam nevajadzīga darba. Brīdi iedomājos, ka filmas “mesidžs” ir, ka viss ir mūsu galvās; cilvēks ir brīvs, kad viņš izvēlas tāds būt. Galveno varoni ar hipnozes palīdzību “nozombē” uz pozitīvu domāšanu, no kuras viņam atgūties it kā nav iespējams, jo pats hipnotizētājs negaidīti atdod galus. Tomēr filmas turpinājumā šīs iekšējās brīvības stāsts pamazām izčākst; šķiet filmas autori paši par to piemirst. Vērtējums *** zvaigznes no piecām.

-          Kā tad dejo vecie ļaudis? – es prasu. -          Nu – tā, - mana jaunākā gausi plivina nolaistas rokas gar gurnirm. -          Bet jauni? -          Tie – šitā! – un Dace enerģiski sāk izpildīt tādus kā vieglatlēta plecu daļas iesildīšanas kustības. Vai tiešām kļūstu vecs? Sāpīgs jautājums, vai ne? Bet ne jau par vecumu te stāsts, bet gan par Manu Chao, kas nesen kā bija pārsteiguši Rīgu. Neesmu liels zinātājs, bet manā izpratnē agrākā attīstības fāzē viņus saukuši Mano Negra. Jāatzīstas, ka viņi man bija jauna atklāsme mūzikā. Nebija jau tā, ka agrāk nebūtu nekas zināms par populāru mūziku spāņu, franču vai vēl kādā tur mēlē, bet šis bija tāds lustīgs muzikāls kokteilis, kas īsā brīdī varēja būt piederīgs visdažādākajām kultūrām, ritmiem, valodai. Īsāk sakot, tas bija kaut kas aizraujošs. Bet no King of Bongo es mazliet bīstos. Šīs vienas dziesmiņas dēļ: Babe I don't want you no more And I'm sick about all the game You're playin' beh

“Dzīvosi! Ko ta tur!” – kāda balss iesāk skaidrā latviešu valodā. Tālāk gan viss vienā nevalodā, šķiet, franciski. Visviens, man liekas, ka dziedātājs ir tautietis, un es uzsāku pat neatkarīgu izmeklēšanu, kurš no mūsējiem prot tik ģeniāli maskēties. Nē, tie ir kaut kādi stulbi kanādieši no Kvebekas. Jūtos vīlies, un mana kvēlā interese par grupu pamazām apdziest. Nav viņi slikti, bet arī ne ģeniāli. Planē kaut kur starp folku un progroku. Šaiba manās rokās nokļuva krietni vēlāk – kā “carisma smagais mantojums”. Vispār man tādu ir veseli divi – Kriša vinila kolekcija un manas vecākās meitas sīži. To ir salīdzinoši daudz; turklāt daudz tādu lietu, kas man ir jaunums. Jaunums man, saprotams, citādāk mana meita laikam pakaļ nav skrējusi. Tur, piemēram, ir laba čupiņa ar The Band, kuru es tomēr tā īsti nespēju iemīļot. Jā, un starp tiem arī šis Harmonium 1974. gada dubult CD komplekts; grupai tas ir pirmais.  

Sen, kaut kad 90tajos, mans priekšnieks bija anglis. Reizi mēnesī vai divos viņam atradās laiks mani apciemot, lai iedvesmotu diženiem darbiem. Tie gan nekad nematerializējās – pie vainas bija mans pofigisms un pilnīgs pozitīvas domāšanas trūkums. Man glāze tā arī palika pustukša; puspilnu to es nekad neieraudzīju. Reiz anglis iepeldēja pie mums birojā tāds domīgs. Kad prasīju, kas vainas, šis atbildēja, ka viņam ir likusies dīvaina airBaltic lidmašīnas stjuarta (vīrieškārtas) dīvainā piezīmē nolaižoties. -          By the way this aircraft is being landed automatically. If the flight fucks up, please don’t blame the pilot . Acīmredzot tik atklātu un tiešu paziņojumu mans priekšnieks nekad agrāk nebija dzirdējis. Kāpēc es to tagad atceros? Pavisam vienkārši – vakar ģīmjgrāmatā kāds bija nopublicējis karikatūru, kur ļoķenes pasažierim pilots skaidro, ka COVID-19 straujās izplatības dēļ viņš strādā no mājām... Nuja – tā var būt. Vispār “Kroņa vīruss” ir tik dīvains un

Bērnībā es biju liels mūzikas entuziasts – čum vairāk nekā tagad, kad es drīzāk tā dekadentiski veldzējos muzonā, jaunus ceļus vairs nemeklējot. Tas ir, gandrīz vairs nemeklējot. Mans pēdējais “karagājiens” jaunus iespaidus meklējot, gan notika salīdzinoši nesen – pirms 8 gadiem, kad mani uz to pagrūda Klāsa 101 albumu grāmata. Tomēr tāds, kāds biju tīņa vecumā, es vairs nebiju. Tad entuziasms burtiski spiedās pa ausīm ārā – viss bija jāaptver, viss jāpaspēj, jo tas likās esam tiešām svarīgi. Svarīgāks par visu. Lielākoties šī mana aizraušanās no manis neprasīja nekādas piepūles vai iekšēju saspringumu. Man labi gāja iekšā gandrīz viss, jo pats termins “mūzika” man bija ierobežots – skaņražiem bija jābūt matainiem čaļiem ar ģitārām. Tādi tipāži kā, piemēram, Eņģelberts Hamperdinks, Frenks Sinatra, Raimonds Pauls vai viņiem līdzīgie (par simfoniskajiem orķestriem nemaz nerunājot) vienkārši nekvalificējās. 60to beigām un 70to sākumam bija raksturīga šaura specializācija. Tomēr

Redzi, Silvij, situācijā, kad cilvēks grāmatu zina tikpat kā no galvas (es pieņemu, ka grāmatu, nevis filmu), nav iedomājams, ka uzvedums, lai kāds tas arī nebūtu, varētu likties gana labs. Ar mani pašu ir citādi. Esmu tikai skatījies filmu, turklāt labi sen – pat īsti neatceros, ar ko tā beidzās. Man tā nepatika. Nevis kā mākslas darbs, bet gan pēc satura. Mani nenormāli kaitināja misters Riplijs un visa tā viņa veiksme, nozogot cita cilvēka identitāti; man tā likās pretīga. Kas attiecas uz Dailes teātra uzvedumu, tad tas, manuprāt, ir veiksmīgs. Te gan jāatceras, ka visa patikšana vai nepatikšana ir tāda relatīva lieta – ļoti daudz ir atkarīgs no tā, cik ļoti tu esi sacerējies, ejot uz izrādi. Dailes teātra lielā skatuve līdz šim manī ir izsaukusi vienīgi alerģiju – pārāk liela, aktieri spiesti bļaustīties vai arī lietot mikrofonus, kas teātrī šķiet nepieņemami; skatuve vienkārši ir par plašu – aktieri uz tās pazūd. Šīvakara izrādē ar šiem jautājumiem bija veiksmīgi tikts galā.

Man vienmēr ir riebusies jebkura veida tehnika. Viss, kas griežas, ripo, cilājas, amortizē, notur, spriego, atvelk vai kaut kādi citādāk mehāniski izpildās. Tad jau čum foršāka ir elektronika. Tai, vai nu šariki begajut, vai arī ņihujā, un tad konkrēto daiktu bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem var ielādēt misenē. Vai nu ir, vai nav. Bet šorīt mehānika mani patīkami pārsteidza. Es airējos ar savu veļļuku uz šepti, un, sajutis, ka pedāļi griežas pārāk viegli, nolemju pārslēgties uz augstāku pārnesumu. Liels bija mans pārsteigums, kad konstatēju, ka jau esmu maksimālajā. Moška baigi labvēlīgais vējš tieši pakaļā? – es šorīt neesmu to monitorējis. Paveros Circles karogos – ne locekļa! – es drīzāk cīnos ar vieglu pretvēju. Kas tad? Āāāā! – pēkšņi man ataust atmiņā. Es taču vakar ieeļļoju veļļukam visas gan viegli, gan grūti pieejamās vietas, un tagad tas skrien kā stirna. Nu, bet tas taču ir kaifs braukt! Normāli cilvēki šajā brīdī arī pārtrauktu šo fenomenu apspriest – tikai n