Dienasgrāmata

Puisis no sevis neko daudz “nebūvē” – viņu vienīgi nepatīkami pārsteidz pustukšā Splendid Palace zāle. Izskatās, ka džeks ir vairāk pieradis spēlēt dažādos klubos, un greznā, plašā telpa ar apātisko latviešu publiku viņu kaitina. Tāpēc, spēlējot otro dziesmu, šamais noraušas no skatuves un dodas apkārt visai zālei, neļaujot nevienam palikt sēžot. Ja kāds tomēr nūģiski pretojas vispārējai jautrībai, muzikants cenšas to izkustināt, spēlējot tikai viņam un prasot “ Are you sick? ” vai ko līdzīgu. Jāatzīst, ka spēlēt vecis prot – viņam ir kapitāla ritma izjūta, un dragā viņš ārkārtīgi atraisīti, nepūloties izlikties, ka taisa baigo mākslu. Tikai brīžam liriskākās vietas viņš piever acis, un tad viņa ģitāra sāk skanēt teju sapņaini. Pavadītājiem – Blues Gang – ir grūti tikt viņam līdzi. Krieviņš, kas spēlē ģitāru, gan pūlas parādīt, ka arī viņš prot spēlēt soleni, un uzreiz saņem nedalītu Smita uzmanību, kas gan izpaužas nedaudz īpatnēji – viņš nostājas ģitāristam aiz muguras un vie

Non! Rien de rien Non! Jene regrette rien -         Nevar taču sagaidīt orgasmu katrā koncertā... – mēģina pielabināties Marlēna. -         Bet es savādāk nespēju! – naivā atklātībā atbild Edīte. Vakar es biju uz Liepājas teātra izrādi “PIAFA”. Es saku “izrāde”, bet tas, kam es vakar biju liecinieks, noteikti bija kas pulka vairāk. Varētu teikt – koncerts, bet arī tas neraksturo vakardienas NOTIKUMU. Es nezinu no kurienes un kā Liepājas teātrī uzradusies aktrise, kas spēj vienkārši iemiesoties slavenajā dziedātājā, bet tas ir noticis fakts. Mirklī, kad viņa dzied, zālē neviens nešaubās – tā ir pati Pjafa! Kā viņa, kas mirusi aptuveni pirms pusgadsimta, spēj atdzimt šeit uz provinces (bet ne provinciāla!) teātra skatuves, paliek noslēpums. Ja tās būtu tikai dziesmas, kas man ir labi pazīstamas, jo manā melomāna karjerā ir bijis arī Pjafas periods, tad tā būtu tikai pusbēda. Aktrises tēlojums pilnībā uzbur dzīvu Pjafu mūsu acu priekšā ar viņas trakulīgo raksturu un ne

You're waking up, the day of incarnation Said you're waking up to life Kārtējais mans neveiksmīgais mēģinājums uzdoties par intelektuāli. Vispār man nekad nav tā īsti veicies ar progroku. Es nezinu, kas tam ir vairāk pie vainas – nepietiekamas alkas kļūt intelektuālam vai totāls muzikalitātes trūkums. Bet varbūt vienkārši man pietrūkst pacietības rakt do golam , lai saprastu to lielo, dziļo progroka jēgu. Pirms neilga laika spēlējos ar King Crimson albumiem – tas nebija tik bezcerīgi. Diemžēl pierakstīto dzīves apnikuma brīdī izdzēsu – aplam daudz muļķību biju tur sarakstījis. Tagad, vot , pieķēros Genesis. Nu, nav viņi nekad bijuši manējie. Es gan nevaru noliegt, ka bija tāds laiks, kad samērā daudz šos klausījos – kaut kad ap Foxtrot laiku. Tad grupa man vienkārši apnika. Pēdējais albums, kas man tā īsti ir palicis prātā no viņiem, ir Genesis ’83 . Tas "uzkrita manai ausij" kaut kad armijas laikā. Nevaru gan apgalvot, ka man tas bezgala patiktu, bet da

Sen nebiju tik riebīgi piečakarēts, un, galvenais, tik nodevīgi. Jā, protams, es jau pirms krietnas pusstundas biju pamodies no vēlmes doties uz tualeti. Tomēr man izdevās atkal iegrimt saldā, saldā miegā. Sapņoju es par neparasti skaistām lietām un vietām, kad pēkšņi uztrūkstos, un pēc paraduma paskatos mobilajā. Ak, Dievs, 6:14! Pēc minūtes tas verķis iezvanīsies. Mana modinātāja signāls ir ārkārtīgi pretīgs, un es steidzu to nomiegt, t.i., izslēgt. Es ķeru pēc mobilā, un tajā mirklī pamostos. Izrādās, ka mans orgānisms ir mani piečakarējis. Lai vērstu manu uzmanību uz faktu, ka jāatvieglina pūslis, esmu nosapņojis, ka man ir steidzami jāslāpē debilā tālruņa modinātāja zvans. Maita! Es būtu varējis vēl mazākais 20 minūtes pagulēt. Ko tagad? Būs vien jāiet uz to iestādi, kur pat karalis dodas kājām. Suns jau arī, saklausījis manu knosīšanos, skaļi osta gaisu pa durvju apakšu. Viņam gribas ātrāk doties uz mežu staigāt. Kā tādos apstākļos lai cilvēks izguļas?