Pigs on the Wing (Part Two) – Pink Floyd

You know that I care what happens to you,

And I know that you care for me.

So I don't feel alone

Ir viens stulbs temats, par kuru man nekad negribas rakstīt, bet vienmēr to daru. Tā ir politika. Man riebjas kritizēt valdību un Valsts Prezidentu, aizstāvēt, manuprāt, labos un godīgos, visu laiku šauboties, vai tas, par kuru es iestājos, ir goda vīrs, nevis blēdis, kādi diemžēl ir vairums ar politiku saistīto cilvēku. Protams, visvieglāk ir visus vienkārši mālēt melnus, pieņemot, ka tāpēc jau arī viņi ir valdībā, lai tiktu nozākāti. Neatceros kur – Japānā laikam – pie ieejas kādā rūpnīcā esot karājies direktora manekens, ko strādnieki varēja spārdīt vai dunkāt – pēc izvēles. Šīs ikdienas naida minūtes vai sekundes esot cēlušas darba ražīgumu, un kāpēc gan to neizmantot, lai gūtu papildus peļņu? Bet ko mēs iegūstam, kad akli lamājam katru, kas ir kaut kādā veidā bijis tik neuzmanīgs, un parādījies mēdiju gaismā? Ja visu naidu, kas strāvo no ziņu portāla lapaspusēm, varētu konvertēt lietderīgā enerģijā, tad, manuprāt, varētu atrisināt apkures problēmu Rīgā.

Esmu pieradis, ka čaklākie ķengātāji ir neizglītoti un pamuļķi cilvēciņi, kuriem dzīvē nav paveicies. Padomijā viņi ir dzimuši un uzauguši, un viss viņiem par visu zināms līdzīgi, kā bija teikts kādā krievu ķinī – „baba serdcem vidjit”. Proletariātam bija iestāstīts, ka viņu viedoklis ir nemaldīgs jau pēc definīcijas, un tam tad arī šie ļauži kvēli ticēja. Protams, var jau arī saprast šo situāciju – ar prātu viņi nojauš, ka nav paši gudrākie vai labākie, jo skolā mācībās gāja kā pa celmiem, doma par augstskolu bija pielīdzināma gandrīz kā lidojumam uz Marsu. Un te pēkšņi tev kāds saka, ka tu patiesībā esi čum gudrāks par to savu klasesbiedru, kurš mācības bija tev tālu priekšā, un vēlāk aizgāja studēt. Netieši to apstiprināja arī atalgojuma sistēma – universitāti beigušā aldziņa bija 100 rubļi, kamēr neizglītotais strādnieks parasti saņēma divreiz vairāk. Jā, šādi cilvēki, ja nu reiz viņi mūsdienās ir iemācījušies komentēt Delfos vai kur citur, parasti ir pašu absurdāko ķengu komentāru autori. Parasti viņus nav grūti ignorēt, jo viņu rakstītais ir kaut kas tik brutāli stulbs, ka tas pats atbaida ikkatru, kas varētu iedomāties sākt diskusiju ar šādu tipāžu. Vienīgi nedaudz kaitina, ka šie ļautiņi nekad nerunā savā vārdā - tā vietā plaši tiek lietots tāds termins kā „tauta” vai „vienkāršā tauta”. Jā, vēl viena lieta, kas viņus atšķir ir tas, ka šaubas viņus nenomoka.

Ļoti līdzīgi iepriekšējiem ir maksas komentētāji, kurus parasti pirms kādām vēlēšanām nolīgst, lai viņi virzītu pūli lamāt politiskos konkurentus, un mazāk tiktu apspriesti pašu maizes devēji. Par šiem vispār man ir maz zināms, jo dabā nevienu šādu cilvēku neesmu sastapis. Varbūt, ka daļa no viņiem ir „cīnītāji par ideju” – pat ja ideja ir kaut kas tik absurds, kā Mātīšu cietumā iespundēts Lembergs. Kad šis politikānis ar savu atbalsta grupu – pensijas vecuma sievietēm, kurām rokas pilnas ar puķēm – ieradās uz visām tiesas sēdēm, es domāju, ka laidīšu pār lūpu. Ušamera pašrīkotais sevis atbalsta mītiņš ar roku bučošanu ir precīzi tāds pats pasākums gan pēc formas, gan satura. Kuram tad gribas nomainīt mīkstu krēslu pilsētas domē pret cietuma nārām?

Nuja, daudz nepatīkamāk ir, ja cilvēki, kurus tu pats cieni un tici viņu godīgumam, pēkšņi pieslejas kādai dīvainai nostājai. Šeit uzreiz tevī pašā iezogas šaubu velniņš – vai tikai es neesmu pārāk naivs un lētticīgs? Varbūt mans skatījums uz lietām ir vecmodīgs un dibināts uz muļķīgiem aizspriedumiem? Varbūt politiķis, kuram es uzticos, patiesībā ir veikls manipulators, un es esmu viņa izveicības upuris? Daudz jautājumu un maz atbilžu.

Citreiz jautājums ir par vainas principu. Vai man ir tiesības apsūdzēt korupcijā kādu, ja es pats reiz esmu devis piecīti ceļu policistam? Ja kāds politiķis ir nepareizi deklarējis personisko bagāžu, varbūt viņš ir tāds pats krāpnieks, kas ir Latvijas īpašumus ir prihvatizējis un naudu viltīgi noslēpis ārzonā? Kā ir, ja kāds tev simpātisks politiķis ir optimizējis nodokļus – t.i. likumīgi izvairījies no to maksāšanas? Vai tas ir pielīdzināms tam, ka tiek inicializēti un lobēti likumi, kas ļauj izvairīties no nodokļu nomaksas?

Man nav atbilžu uz šiem jautājumiem. Vainīgi ir visi, jo cilvēks ir ieņemts grēkā, un godīgo nav – katram ir kāds skelets skapī. Bet vai tas nozīmē, ka zaglis drīkst palikt nesodīts? Un, kad tas viss parādās presē veiklu un angažētu žurnālistu versijās, es vienkārši vai smoku no dusmām, naida, kauna par visu to, kas šeit pie mums notiek vai – gluži otrādi - nenotiek. Laikam mēs tiešām esam nožēlojama tauta. Un man gribas visam uzspļaut, un iet klausīties Led Zeppelin, kā te kāds ģīmjgrāmatā izteicās.