Dienasgrāmata

Droši dodamies iekšā pie ministra. Tur priekšā ir jau pulka pazīstamu ļaužu – redzu, kā Anita ar Gorgonas Medūzas cienīgu skatienu nopēta mūs, arī Ivonna snaikstās no sava kakta – izskatās, ka publika ir manāmi saviļņojusies.  Sandis, diplomātiski veikls kā vienmēr, ātri mūs stāda priekšā Ministram. Es esmu noņēmis savu spožo cilindru, bet ar visu to Ministrs, kas ar visiem ir sasveicinājies salīdzinoši pavirši, vērīgi ieskatās man acīs. Sajūtu dīvainu nemieru, jo Ministra seja liekas pazīstama, bet nespēju atcerēties kādā sakarā. Liekas, ka arī viņš pārdzīvo ko līdzīgu. “Manuprāt, mēs jau esam agrāk tikušies” – es izmetu, cerot, ka Ministrs palīdzēs man atcerēties, bet šis to nedara, un es dodos uz man paredzēto vietu. Ministrs ieņem savu vietu aiz lielā rakstāmgalda. Sāku pētīt apspriedes dalībniekus. Uzkrītoši, ka “IT banda”, t.i., visu vērā ņemamo firmu pārstāvji ir gandrīz pilnā skaitā, kamēr no Pasūtītāja puses Ministrs ir viens pats. Kā viņš spēs tikt ar mums visiem galā?

Labu laiku atpakaļ – pirms gadiem četriem – Klāss, Ainars un es joka pēc te ģīmjgrāmatā sastādījām 70to gadu dziesmiņu topu. Tobrīd es aizrāvos ar kontrastiem, t.i., man mīļākā lieta bija veidot kompilācijas, kurās bija visdažādākās lietas – roks, pops, džezs, jā, pat klasiskā mūzika. Angļi, amerikāņi, francūži, krievi un par goda lietu es uzskatīju, ka jābūt mazākais arī kādam latvietim. Galvenais, lai tas viss būtu par kādu noteiktu tēmu – ideju vai noskaņu. Es biju taisni pārsteigts, cik pretrunīgas lietas dažkārt izdevās dabūt kopā tā, lai gabali viens ar otru “nekaujas”. Tas gan prasīja uzmanīgu klausīšanos un milzīgu ņemšanos, bet tobrīd man tas sagādāja prieku – biju apskurbis no mūzikas pieejamības Tīmeklī. Nu, lūk, tad es arī mēģināju salikt vienā manas, Ainara un Klāsa izvēlētās dziesmas – no ABBA līdz Pink Floyd. Visvairāk mani mulsināja kāda Ainara atlasīta dziesmiņa – God Save the Queen, kas man pat nelikās īsta dziesma, bet gan lēna izskaņa pēc Bohēmiskās Rapsodijas

Ir brīži, kad cilvēkam dzīvē iestājas identitātes krīze. Es, protams, atbilstoši savam vecumam, esmu rokenrola cilvēks, kas reizēm gaužas, cik grūta ir dzīve disko pasaulē. Lai gan patiesībā jau sen kā ar mani ir noticis tas, ko krievi sauc par “сдвиг по фазе” – esmu bezcerīgi nogājis no ceļa un tā vietā, lai klausītos kaut vai to pašu CCR, es baudu džezu. Tas, protams, nenozīmē, ka roks man ir miris – es vienkārši nespēju pārāk ilgi ganīties vienās mūzikas dimensijās – man visu laiku gribas iepazīt ko jaunu. Tā es blandos kā Dieva nepieņemts. “Augsto džezu”, kas manīs acīs ir, piemēram, Love Supreme es nesaprotu – es klausos vienkāršāku mūziku, pieņemot, ka tā īstā saprašana mani vēl sasniegs, un tad es spēšu baudīt arī Koltreinu. Pagaidām iztieku ar to, kas ir – sākot ar 20to regtaimiem un beidzot ar mūsdienīgu džezu, ja vien tas man liekas gana melodisks. Galu galā man ir izkristalizējies ducis albumu, ko klausos vislabprātāk. Ja kāds te atrod arī sev ko noderīgu – būšu pr