Fatamorgana - ImKa
un stundas kā šaudīgas zivis rij milzīgs melns pelikāns.
Pirms pāris gadiem Ingrīda mani palūdza, lai es sastādu izlasīti ar latviešu mūziku. Viņa gribot to iedāvināt kādai draudzenei, kas brauc prom no Latvijas. Nu, tā kā es neko nejēdzu par tematu, tad man tas nav grūti. Mēģinu iebraukt, kādā virzienā man būtu jādomā, ja gribu atlasīt kādas 20 Latvijai raksturīgas dziesmas. Vai man būtu jāmeklē folkloras kopu dziedāšana? Bet varbūt Dziesmu Svētki ir tie, kas ir tie raksturīgākie latviešu mūzikai? Cits teiks, ka tā saucamais Maestro, t.i. Raimonds Pauls ir alfa un omega mūsu dziesmai. Bet varbūt tās ir ziņģes, ko pārraida LR-2? Tipa "Šalc zaļais mežs". Atceros kā kādreiz 80-tajos kādā kombināta Māksla ballītē visi dziedājām "Zilo lakatiņu". Skanēja tas brīnumjauki, un vēl tirpas skrēja pa muguru, jo, lai gan oficiāli šī dziesma aizliegta nebija, tomēr tā īsti atļauta arī nē. Toties tagad, kad visu to atskaņo pa radio, man nez kāpēc nāk virsū vemsis. Jā, ziņģēm vieta ir krogū pie galda, nevis ierakstu studijā. Bet kas tad? Visādi ņaudoši reiniki un tiem pielīdzināmie? Mūsu Eirovīzijas "zvaigznes"? Prāta Vētra? ImKa? Kas vēl?
Manas zināšanas par latviešu mūziku ir tādas nekādas. Vispār es kādreiz pat lepojos, ka neklausos latviešus, tāpat kā krievus - runa šeit ir par Padlatvijas periodu. Lai arī centos ignorēt to laiku estrādes mūziku, tomēr pilnīgi no tās aiziet nebija iespējams. Ir sanācis klausīties Mikrofona koncertus, piemēram. Es pirmo reizi Mikrofonam pievērsu vērību, kad viņi katru raidījumu iesāka ar pāris notīm no Pink Floyd "Wish you". Vēlāk tika izmantota iepriekšējā gada populārākā dziesma. Liekas, ka tā arī sāka veidoties tā saucamās Mikrofona aptaujas, kas Padlatvijā bija nemaņā populāras. Drīz gan tās pārvērtās par Paula godināšanas pasākumiem ar neskaitāmām dāvanām tautā tik ļoti iemīļotajam Maestro. Cūka kā dāvana vien bija ko vērts! Man gan jāatzīstas, ka Pauls kā komponists man nekad tā īsti nav paticis. Džeza pianists Latvijas mērogam gan viņš bija labs.
Bet nav ko skriet ratiem pa priekšu, kā mēdza teikt kāds ruksim līdzīgs premjers. Īzlasīti es, zināms, sastādīju mērkaķa ātrumā, jo pārāk neraizējos, ka varu kaut ko salaist dēlī. Tikai tagad, kad ir pagājuši vairāki gadi, es gudroju, kas man patīk vai nepatīk latviešu populārajā mūzikā. Es droši vien pārspīlēju, kad apgalvoju, ka nevaru ciest Paulu. Kaut kad savas karjeras sākumā viņš radīja tiešām daudz labu lietu. Es gan nekad neesmu zinājis dziesmu nosaukums - tāpēc viegli varu kļūdīties, bet tādas dziesmas kā "Zilā", "Varbūt" un vēl viena otra bija foršas. Mūzika filmai Vella kalpi arī bija super. Pauls man noriebās vēlāk ar savām ziņģēm un tamlīdzīgām haltūrām. Nu dikti jau viņam patīk zīmēties publikas priekšā! Tomēr arī Padlatvijas laikos man Maestro krita uz nerviem, jo, manuprāt, viņš izmantoja savu īpašo stāvokli, lai zāģētu citus. Pauls faktiski bija monopolizējis latviešu populāro mūziku.
Kas tad bija no tā cietēji? Grūti spriest, jo es tiešām maz interesējos par tematu. Pirmie, kas nāk prātā ir Menuets un vispār Imanta Kalniņa mūzika kā suga. Nu, grūti man ir iedomāties, ka daudzo gadu laikā Menuets tā arī nesabrieda nevienai platei. Tomēr ierakstīt albumu viņi varēja tikai pēc Atmodas, kad Paulam vairs nevarēja būt nekādas teikšanas pār industriju kā padomijas gados. Tas gan, protams, ir tikai tāds mans minējums. Vienkārši ir nesaprotami, kā vienam var būt pieejami visi resursi, bet citam - ne locekļa.
Reiz iepazinies ar Menuetu, es bezmaz vai saslimu ar to. Sākām braukāt uz visiem Imantdienu koncertiem. Tie bija kolosāli laiki! Biļetes vēl nebija nejēdzīgi dārgas, mūzika izcila, un abas manas meitas arī iemīļoja šos pasākumus. Vispār es nekad neesmu varējis saprast, kā Menuets spēja uzstāties. Lieta tāda, ka skatuves priekšā allaž nostājās vairāki simtu fanu, kas dziesmas zināja no galvas, un dziedāja tās korī skaļāk par pašu grupu. Tikai vēlāk pēc koncerta, skatoties ierakstu TV, bija iespējams noklausīties grupas sniegumu bez fanu dziedāšanas. Tomēr man patika būt pirmajās rindās. Es gan pats nedziedāju - negribējās maitāt kopskaņu. Toties manas atvases, kurām dieviņš ir piešķīris jaukas balsis, izdziedājās riktīgi.
Reiz Lāsma palūdza autogrāfus grupai, un vēl savā vienkāršībā uzaicināja nospēlēt "Četrus baltus kreklus". Viņai atteica, un tāpēc jo lielāks bija mūsu pārsteigums, kad šī dziesma tomēr atskanēja no skatuves. Jā, kad dzirdi Kreklus, atmiņā ataust izcilā filma, kurai ir līdzīgs liktenis kā Menuetam. Pilnvērtīgu dzīvi uz ekrāniem tā sāka tikai pēc Padlatvijas beigām. Man tā liekas vienkārši lieliska. Tai piemīt tāds īpašs svaigums, un superīga brīvības sajūta. Īpaši patīk epizode, kur Pūcītis sacer dziesmu, vērojot Pīgožņa darbus. Ārkārtīgi skaista vieta filmā. Pūcītis jau arī tāds smuks - izspļauts dumpinieks un brīvdomātājs. Filmā visas dziesmas labas, bet man īpaši patīk dīvaini jocīgā "Pirmā pīle" - forša, un tik trāpīgi ieņirdz par socreālismu.
Kaut kad 90-to otrajā pusē Kalniņam bija kāda jubileja, un viņa dziesmas iedziedāja populāri izpildītāji. Pilnīgi nebaudāms bija tikai Linga, kas bija tā sacūkojis "Dzeguzes balsi", ka maz nelikās. Tomēr bija arī daudz veiksmju. Īpaši palicis prātā Grāvera "Dūdieviņš" un Liepājas brāļu versija par "To gadījumu ar Džordano Bruno". Abas šīs dziesmas bija ieguvušas pilnīgi jaunu skanējumu - vienkārši kolosālas. Arī "Pilsētā, kurā piedzimst vējš" bija ieguvis superīgu versiju. Sāk klusi, mutes ermoņikas pat uz mirkli piešķir tādu kā vesterna noskaņu. Turpinājumā dziesma izaug par himnu - liek domāt par mūsu visu likteņgaitām. Skaisti. Drīz Kalniņš ierakstīja jaunu mūziku, sadarbojoties ar Mielavu un vēl kādiem tur mūziķiem. Tad mana interese par latviešiem bija vaļā uz pillu klapi. Mielavs, manuprāt, tiešām ir interesants fenomens. Viņš kolosāli jūt dziesmu. Īpaši palikusi atmiņā ir "Adata un diegs". Mielavs, ja nemaldos, ir arī vārdu autors. Es nekad neesmu interesējies par dzeju, tāpēc galīgi necērtu zivtiņu par tematu, bet varbūt Mielavs patiesībā ir dzejnieks, nevis mūziķis vai gleznotājs?
Vēl man šausmīgi patika "Es šodien jūku prātā", ko iedziedājis Kaupers. Viņš neapšaubāmi ir labākais izpildītājs, kāds nu mums ir. Ja viņš ar ImKu būtu vienas paaudzes, un viņi startētu kopā... Nav jau viņš slikts arī Prāta Vētrā. Atceros, kā šī grupa pirmoreiz uzstājās TV. Tas bija raidījumā, kas bija veltīts jaunajiem talantiem, un katrs varēja nospēlēt vienu gabalu. Prāta Vētra nodziedāja "Man visvairāk patīkbūt ziemā". Raidījuma vadītāja pārākuma pilnais tonis pēc tā izplēnēja kā nebijis. Jā, Prāta Vētra - tas ir diži.
tbc
Pirms pāris gadiem Ingrīda mani palūdza, lai es sastādu izlasīti ar latviešu mūziku. Viņa gribot to iedāvināt kādai draudzenei, kas brauc prom no Latvijas. Nu, tā kā es neko nejēdzu par tematu, tad man tas nav grūti. Mēģinu iebraukt, kādā virzienā man būtu jādomā, ja gribu atlasīt kādas 20 Latvijai raksturīgas dziesmas. Vai man būtu jāmeklē folkloras kopu dziedāšana? Bet varbūt Dziesmu Svētki ir tie, kas ir tie raksturīgākie latviešu mūzikai? Cits teiks, ka tā saucamais Maestro, t.i. Raimonds Pauls ir alfa un omega mūsu dziesmai. Bet varbūt tās ir ziņģes, ko pārraida LR-2? Tipa "Šalc zaļais mežs". Atceros kā kādreiz 80-tajos kādā kombināta Māksla ballītē visi dziedājām "Zilo lakatiņu". Skanēja tas brīnumjauki, un vēl tirpas skrēja pa muguru, jo, lai gan oficiāli šī dziesma aizliegta nebija, tomēr tā īsti atļauta arī nē. Toties tagad, kad visu to atskaņo pa radio, man nez kāpēc nāk virsū vemsis. Jā, ziņģēm vieta ir krogū pie galda, nevis ierakstu studijā. Bet kas tad? Visādi ņaudoši reiniki un tiem pielīdzināmie? Mūsu Eirovīzijas "zvaigznes"? Prāta Vētra? ImKa? Kas vēl?
Manas zināšanas par latviešu mūziku ir tādas nekādas. Vispār es kādreiz pat lepojos, ka neklausos latviešus, tāpat kā krievus - runa šeit ir par Padlatvijas periodu. Lai arī centos ignorēt to laiku estrādes mūziku, tomēr pilnīgi no tās aiziet nebija iespējams. Ir sanācis klausīties Mikrofona koncertus, piemēram. Es pirmo reizi Mikrofonam pievērsu vērību, kad viņi katru raidījumu iesāka ar pāris notīm no Pink Floyd "Wish you". Vēlāk tika izmantota iepriekšējā gada populārākā dziesma. Liekas, ka tā arī sāka veidoties tā saucamās Mikrofona aptaujas, kas Padlatvijā bija nemaņā populāras. Drīz gan tās pārvērtās par Paula godināšanas pasākumiem ar neskaitāmām dāvanām tautā tik ļoti iemīļotajam Maestro. Cūka kā dāvana vien bija ko vērts! Man gan jāatzīstas, ka Pauls kā komponists man nekad tā īsti nav paticis. Džeza pianists Latvijas mērogam gan viņš bija labs.
Bet nav ko skriet ratiem pa priekšu, kā mēdza teikt kāds ruksim līdzīgs premjers. Īzlasīti es, zināms, sastādīju mērkaķa ātrumā, jo pārāk neraizējos, ka varu kaut ko salaist dēlī. Tikai tagad, kad ir pagājuši vairāki gadi, es gudroju, kas man patīk vai nepatīk latviešu populārajā mūzikā. Es droši vien pārspīlēju, kad apgalvoju, ka nevaru ciest Paulu. Kaut kad savas karjeras sākumā viņš radīja tiešām daudz labu lietu. Es gan nekad neesmu zinājis dziesmu nosaukums - tāpēc viegli varu kļūdīties, bet tādas dziesmas kā "Zilā", "Varbūt" un vēl viena otra bija foršas. Mūzika filmai Vella kalpi arī bija super. Pauls man noriebās vēlāk ar savām ziņģēm un tamlīdzīgām haltūrām. Nu dikti jau viņam patīk zīmēties publikas priekšā! Tomēr arī Padlatvijas laikos man Maestro krita uz nerviem, jo, manuprāt, viņš izmantoja savu īpašo stāvokli, lai zāģētu citus. Pauls faktiski bija monopolizējis latviešu populāro mūziku.
Kas tad bija no tā cietēji? Grūti spriest, jo es tiešām maz interesējos par tematu. Pirmie, kas nāk prātā ir Menuets un vispār Imanta Kalniņa mūzika kā suga. Nu, grūti man ir iedomāties, ka daudzo gadu laikā Menuets tā arī nesabrieda nevienai platei. Tomēr ierakstīt albumu viņi varēja tikai pēc Atmodas, kad Paulam vairs nevarēja būt nekādas teikšanas pār industriju kā padomijas gados. Tas gan, protams, ir tikai tāds mans minējums. Vienkārši ir nesaprotami, kā vienam var būt pieejami visi resursi, bet citam - ne locekļa.
Reiz iepazinies ar Menuetu, es bezmaz vai saslimu ar to. Sākām braukāt uz visiem Imantdienu koncertiem. Tie bija kolosāli laiki! Biļetes vēl nebija nejēdzīgi dārgas, mūzika izcila, un abas manas meitas arī iemīļoja šos pasākumus. Vispār es nekad neesmu varējis saprast, kā Menuets spēja uzstāties. Lieta tāda, ka skatuves priekšā allaž nostājās vairāki simtu fanu, kas dziesmas zināja no galvas, un dziedāja tās korī skaļāk par pašu grupu. Tikai vēlāk pēc koncerta, skatoties ierakstu TV, bija iespējams noklausīties grupas sniegumu bez fanu dziedāšanas. Tomēr man patika būt pirmajās rindās. Es gan pats nedziedāju - negribējās maitāt kopskaņu. Toties manas atvases, kurām dieviņš ir piešķīris jaukas balsis, izdziedājās riktīgi.
Reiz Lāsma palūdza autogrāfus grupai, un vēl savā vienkāršībā uzaicināja nospēlēt "Četrus baltus kreklus". Viņai atteica, un tāpēc jo lielāks bija mūsu pārsteigums, kad šī dziesma tomēr atskanēja no skatuves. Jā, kad dzirdi Kreklus, atmiņā ataust izcilā filma, kurai ir līdzīgs liktenis kā Menuetam. Pilnvērtīgu dzīvi uz ekrāniem tā sāka tikai pēc Padlatvijas beigām. Man tā liekas vienkārši lieliska. Tai piemīt tāds īpašs svaigums, un superīga brīvības sajūta. Īpaši patīk epizode, kur Pūcītis sacer dziesmu, vērojot Pīgožņa darbus. Ārkārtīgi skaista vieta filmā. Pūcītis jau arī tāds smuks - izspļauts dumpinieks un brīvdomātājs. Filmā visas dziesmas labas, bet man īpaši patīk dīvaini jocīgā "Pirmā pīle" - forša, un tik trāpīgi ieņirdz par socreālismu.
Kaut kad 90-to otrajā pusē Kalniņam bija kāda jubileja, un viņa dziesmas iedziedāja populāri izpildītāji. Pilnīgi nebaudāms bija tikai Linga, kas bija tā sacūkojis "Dzeguzes balsi", ka maz nelikās. Tomēr bija arī daudz veiksmju. Īpaši palicis prātā Grāvera "Dūdieviņš" un Liepājas brāļu versija par "To gadījumu ar Džordano Bruno". Abas šīs dziesmas bija ieguvušas pilnīgi jaunu skanējumu - vienkārši kolosālas. Arī "Pilsētā, kurā piedzimst vējš" bija ieguvis superīgu versiju. Sāk klusi, mutes ermoņikas pat uz mirkli piešķir tādu kā vesterna noskaņu. Turpinājumā dziesma izaug par himnu - liek domāt par mūsu visu likteņgaitām. Skaisti. Drīz Kalniņš ierakstīja jaunu mūziku, sadarbojoties ar Mielavu un vēl kādiem tur mūziķiem. Tad mana interese par latviešiem bija vaļā uz pillu klapi. Mielavs, manuprāt, tiešām ir interesants fenomens. Viņš kolosāli jūt dziesmu. Īpaši palikusi atmiņā ir "Adata un diegs". Mielavs, ja nemaldos, ir arī vārdu autors. Es nekad neesmu interesējies par dzeju, tāpēc galīgi necērtu zivtiņu par tematu, bet varbūt Mielavs patiesībā ir dzejnieks, nevis mūziķis vai gleznotājs?
Vēl man šausmīgi patika "Es šodien jūku prātā", ko iedziedājis Kaupers. Viņš neapšaubāmi ir labākais izpildītājs, kāds nu mums ir. Ja viņš ar ImKu būtu vienas paaudzes, un viņi startētu kopā... Nav jau viņš slikts arī Prāta Vētrā. Atceros, kā šī grupa pirmoreiz uzstājās TV. Tas bija raidījumā, kas bija veltīts jaunajiem talantiem, un katrs varēja nospēlēt vienu gabalu. Prāta Vētra nodziedāja "Man visvairāk patīkbūt ziemā". Raidījuma vadītāja pārākuma pilnais tonis pēc tā izplēnēja kā nebijis. Jā, Prāta Vētra - tas ir diži.
tbc
Komentāri
Ierakstīt komentāru