Šīrons

Tikšanās ar bijušajiem klasesbiedriem – tajā vienmēr ir kaut kas satraucošs. Nezinu tieši kas, bet, ejot uz šādu tusiņu, es vienmēr jūtos tā – nedaudz uzvilcies. Kopumā var teikt, ka tā ir gandrīz patīkama sajūta. Jo ar katru dienu paliek arvien mazāk lietu, kas cilvēku jelkādā veidā uzbudina. Satiekot “vecās sejas” vienmēr gribas izskatīties pa kapeiku štramākam un krutākam nekā patiesībā esi.

Šoreiz sen neredzētais feiss bija Jānis Šīrons. Skolas laikā viņš mani neko daudz neinteresēja. Bija tāds gara auguma tips, kas sēdēja pēdējā solā. Mana vienīgā fizikālā saskarsme ar viņu bija 1. klases pašā sākumā, kad kaut kāda iemesla dēļ par kaut ko plēsāmies. Lai likvidētu pretinieka auguma priekšrocības, toreiz es ar vienu atspiedos pret palodzi, bet ar otru pret solu un ar abām kājām iespēru Jānim pa krūtīm. Viņam tas likās tik negodīgi, ka viņš ilgi necēlās augšā – it kā būtu kā īpaši traumēts. Laikam gaidīja skolotājas iejaukšanos, bet, tā kā nevienas tuvumā nebija, šī epizode tā arī tika nodota aizmirstībai.

Vēlāk gan es neuzdrošinātos ar Jāni plēsties, jo viņš bija garākais klasē – kādu galvas tiesu pārāks par mani, un es instinktīvi vairījos no sadursmēm ar tipāžiem, no kuriem var arī atrauties. Vēlāk Jānis – ja var ticēt viņa paša stāstītajam – bija trenējies sambo, krievu laikos dienējis jūras kājniekos, un vienu brīdi pat bijis ments – aizdienējies līdz vecākā leitnanta pakāpei (počotno!). Īsāk sakot, ir reizes, kad būt pieklājīgam ir veselīgi.

Jāņa dzīves gājums man likās sarežģīts un maz saprotams; īpaši dzīvošanās pa Īriju, kuru tagad Jānis uzskata par savām mājām. Laikam jau tā var būt – mans čoms Krišs, piemēram, ir laidis saknes Meksikā, kāpēc gan kāds cits to pašu nevarētu atkārtot Īrijā? Kas mani patiešām pārsteidza, bija Jāņa spējas vairoties – viņam ir 3 dēli un 3 meitas. Un 15 mazbērnu piedevām. Jā, liels entuziasts.