Manas slimības vēsture

Tādas man nav – esmu neparasti veselīgs cilvēks. Manas teju vienīgās atmiņas slimošanas sakarā ir aklās zarnas operācija piecu gadu vecumā un vēl tas mirklis vājuma, kad es, izgājis no saunas, paģību. Un arī to es atceros galvenokārt tikai tāpēc, ka nekad agrāk nebiju vizinājies ar ātrās palīdzības mašīnu un pēc tam pāris stundu gulšņājis pieslēgts pie sistēmas. Vispār sistēma – tas tikai izklausās nopietni. Patiesībā nekā tāda tur nav. Tev piestiprina kaut kādus vadus un tad monitorā var redzēt visādas interesantas lietas – sirdspukstus, asinsspiedienu, un vēl šo to, par ko man nav īsti poņas. Jā, un paralēli tev vēnā pilina kaut kādu šķidrumu. Ir amizanti vērot, kā viena medmāsa pagriež krānu straujāk, bet pēc īsa brīsniņa cita to nogriež, lai dzīvības sula manī ieplūstu gausāk.

Tomēr tas viss ir sūds. Mazākais, salīdzinājumā ar Viktora Freiberga grāmatiņā aprakstīto. Tagad, kad esmu to izlasījis – lai cik dīvaini pirmajā brīdī arī tas neliktos – es domāju par mūziku. Lieta tāda, ka Freibergs visam, kas ar viņu atgadās, meklē atsauces uz savām iemīļotajām filmām. Es tomēr neesmu nekāds kinomāns – lai arī lielāko daļu Freiberga uzskatīto filmu esmu redzējis. Es, atskatoties uz savu dzīvi, parasti iedomājos kādu muzonu, kas man asociējas ar piedzīvoto. Šajā ziņā es esmu nedaudz pat līdzīgs Freibergam, jo arī es piefiksēju atmiņas – rakstu blogu. Vienīgi, atšķirībā no slavenā kino pētnieka, es visus notikumus piesaistu mūzikai. Tā arī ir galvenā atšķirība starp mums, ja uz mirkli ignorējam starpību erudīcijā un zināšanās – šādas lietas man piemīt ļoti ierobežotā apjomā.

Tā es nonāku līdz pārdomām, ko man patīk klausīties. Ja neskaita visādus mēslus kā, piemēram, Slade, Geordie un Alice Cooper, tad pēdējā laikā visvairāk es klausos Devendra Banharta jauno albumu “Ma”. Tas palīdz atslābināties. Būtu man pieejama nezāle, varbūt es to pašu efektu sasniegtu kaut kā citādāk, bet ir jāiztiek ar to, kas ir. Īsāk sakot, ja kāds man prasītu, kurš ir mans šā gada mīļākais mākslinieks – es noteikti nosauktu tieši šo Venecuēlā izaugušo Teksasas indieti.

Citādāk nekādu īpašu jaunumu nav. Bišķi pētīju 2000šo gadu mūziku, bet kopumā var teikt, ka mani tā neko daudz neaizrāva; lai arī tajā, protams, ir arī lieliskas lietas. Pa biškam klausos džezu – galvenokārt Mailzu Devisu. Mani favorīti šeit ir nemainīgi – Bitches Brew un In a Silent Way. Dievīga mūzika! Mailzs nav vienīgais – klausos vēl viskautko, bet šie kaut kā man patīk vislabāk.

Kad nogurstu no džeza, dažkārt klausos arī simfonisko mūziku – īpaši naktīs, kad nenāk miegs. Tad man topā ir Bela Bartoka “Nakts Mūzika” – ko gan citu lai naktī klausās? Nu, varbūt vēl mazliet Pēteri Vasku.

Salīdzinoši daudz arī klausos Grebenščikovu – viņam šodien jubiļejs! Pamatā tās trīs izlasītes, kuras esmu salipinājis Spotify. Dīvaini, ka man ir iepaticies gabals, ko agrāk nevarēju ciest – “Афанасий Никитин буги (Хождение за три моря - 2)”. Bet, kad braucu uz darbu ar veļļuku” vienmēr haotiskā secībā klausos savu zborņiku “Day in the Life” – tas ir vienkārši visādu štruntu apkopojums. Nav jau tie, protams, nekādi štrunti – tā ir visa mana iepriekšējā dzīve.