Velo

Pirmie metri vienmēr ir tie sāpīgākie. Šķiet, ka tevi lēnām sēdina uz mieta. Tomēr, jau apbraucot stūri, šī sajūta izzūd – pakaļa acīmredzot pielāgojas. Varbūt tomēr vajadzētu meklēt tās speciālās velo pļūtenes? Bet vai tas ko dos? Manam ričukam ir parasts, plats sēdeklis, bet velobikses ir domātas tam zirga orgānam līdzīgajam, ar kādu parasti brauc sportisti. Vēlāk izdomāšu – kad pirkšu ķiveri – es laiski nolemju, un pievēršos brauciena izbaudīšanai.

Vispār tas ir baigais kaifs mīties uz darbu ar ričuku tik brīnišķīgā rītā kā šis. Pretvēja nekāda, saule spīd, bet neko karsts arī vēl nav; koki met patīkamu ēnu. Veloceliņš ir gluds, un es minu pedāļus nesteidzīgi – kurp gan man steigties? Es tāpat šeptē būšu kādas 15 minūtes pirms deviņiem, ko es nosacīti uzskatu par darba laika sākumu.  

Sasniedzu pirmo lielāko “gājēju pārbrauktuvi”, un atvieglots pamanu, ka večuks pāri ielai ir iedomājies piespiest pogu, un tagad luksoforā ir iededzies zaļais. Droši rullēju pāri ielai, bet večuks, pamanījis mani, tā satrūkstas, ka gandrīz kā zaķis aizlec veselu metru iesāņus. Acīmredzot viņu ir sabaidījis mans izskats. Vispār ir vairāki veidi, kā es baidu gājējus. Vienā variantā es uzsienu no Ēģiptes pārvesto galvas lakatu kā īstens musulmanis, un tad visi domā, ka pretī brauc Osama bin Ladens. Šoreiz es esmu rīkojies citādi – man mugurā ir mells treniņtērps, ar luminiscējošo vesti. Man mājinieki saka, ka tad es izskatos kā izdirsts ceļa policists. Varbūt jāsaka “izspļauts”? Cerams, ka mani sapratāt nevis pārpratāt.

Īsāk sakot, no policistiem visi baidās, un tāpēc arī večuks tā pārbīstas. Pirmajā mirklī man nāk smiekli par to, bet tad iedomājos, ka cilvēki vispār no manis vairās tāda vai citāda iemesla dēļ. Parasti gan tam ir maz sakara ar manu ārieni tajā nozīmē, kas man ir mugurā. Ne reizi vien esmu ievērojis, ka cilvēkiem es visumā nepatīku – parastais because he wasn't friendly and he didn't care. Nu, ko tur lai dara? Droši vien, ka tā arī nomiršu – viens. Bet vai tad parasti notiek kā citādāk? Visi taču mirst vientulībā. Normālos apstākļos, saprotams.

Noskurinos no šīm dīvainajām domām, un minos tālāk. Dzelzceļa pārbrauktuve, no kuras man ir bail, jo man ir tieši tādas austiņas, kādas uzzīmētas uz sētas, t.i., uz plakāta – es gribēju teikt. Tur teikts, lai ņemot nost, bet man tik jauki skan ausīs I had to leave a little girl in Kingston town, ka uz ko tādu es vienkārši neesu spējīgs.

Mani apdzen jauna meitene apžmiegtā triko. Es vienmēr brīnos, no kurienes cilvēkā parādās enerģija, ja vien gadās ko tādu novērot. Es visu laiku esmu braucis laiski, bet tagad sajūtu spēku uzplūdu un pēkšņi minos kā aptracis, turklāt neizjūtot ne mazāko grūtību tā močīt. Tomēr par spīti manām necilvēciskajām pūlēm meitene vienā mierā attālinās. Mirkli nevaru saprast, kā tas var būt, jo tas šķiet pretēji visiem fizikas likumiem – meitene nemaz tik aktīvi neminas, bet veļļuks viņai ir tāds – drīzāk rotaļlietu formāta. Tad man pielec – elektrībai ir tas spēks. Es atslābstu un turpinu savu ceļu rāmā vienaldzībā.

Braucot cauri Vecrīgai, es ausos, vai kaut kur pa šaurajām ieliņām neložņā Klāss – lai arī saprotu, ka cerības satikt viņu te ir vairāk nekā teorētiskas. Protams viņu nemanu; tikai bruģis manai daudzcietušajai pakaļai atgādina, ka manam velosipēdam pietrūkst pienācīgas amortizācijas.

Braukt pāri tiltam man nekad nav paticis. Visvairāk krīt uz nerviem tā daļa, kad ir jābrauc pret kalnu. Lai arī trotuārs ir asfaltēts, tas nekad nenākas viegli. Pārslēdzos uz trešo ātrumu, kad kājas ir jākustina nemaņā ātri, bet uz priekšu virzos kā lēnā riksītī, un vēroju lielo karogu. Tas vislabāk parāda man, cik viegls vai grūts būs atpakaļceļš. Parasti no rītiem vēja praktiski nav, bet vēlāk tas riktīgi pieņemas spēkā, un tad tā virzienam ir liela nozīme. Šorīt pūš tieši pretī, kas nozīmē, ka mājās braukt būs viegli. Varēšu pat lieku reizi nepārģērbties, bet braukt džinsās.

Ja uz tilta uzbraukt ir grūti, tad lejup iet ar vējiņu – nesos kā vājprātīgs. Mirkli izbaudu šo ātrumu sajūtu, tad sabremzējos pirms iebraukšanas patiltes tunelī – tur vietas pietiek tikai vienam braucējam, un ir jāpaskatās, vai kāds jau nebrauc pretī.

Laimīgi ticis cauri tunelim, braucu gar Nacionālo bibliotēku. Velns ku kruti izskatās nelielie kociņi, pie ēkas, kuriem lapotnes ir apcirptas kā tādas zaļas bumbas. Moška vajadzētu nofočēt? Gaisma ir ideāla, bet baigais slinkums kāpt nost no veļļuka, lai nobildētu. Nolemju – ja kāpnēm pie krustojuma būs invalīda celiņš, pa ko uzstumties augšā, tad nobildēšu, ja ne – tad nē. Uzbrauktuves nav, un es, šķērsojis bīstamo Mūkusalas ielu, apstājos Daugavmalā. Te es vienmēr padzeros ūdeni. Ne jau Daugavas, saprotams, bet to, kas man ir līdzi.

Tagad ir atlicis precīzi 15 minūtes, ko braukt. Man šis gabals diez ko nepatīk, jo nekā īsti forša te nav. Nonācis darbā, noenkuroju ričuku stāvvietā, bet pats uzbraucu 8. stāvā. Pirms doties ofisā ieeju nužņikā pārģērbties. Reiz JRT Keišs rādīja, kā cilvēks var nomazgāties ar vienu litru ūdens. Viņam to esot ierādījis kāds karavīrs, kas dienējis misijā Afganistānā. Keišs zināja stāstīt, ka tā varot nomazgāt arī visas īpašās vietas, priekšādiņu ieskaitot. Tomēr tieši šo visinteresantāko daļu aktieris savā demonstrācijā izlaida. Man atliek tikai domās sūroties par šo robu izglītībā. Citādāk svaigs un tīrs es dodos iekšā birojā.